Mana pirmā personīgā saskare ar cenzūru bija kādā 6. vai 7. klasē. Uzrakstīju sacerējumu par savām un draudzeņu gaitām vasarā, nodevējot sevi par Kolumbu un atklājot Ameriku (Lielupes krastu Valteros). Skolotāja teica, ka sacerējums labs, bet man tas jāpārraksta, Amerikas vietā izdomājot citu vārdu. Jo ASV ir mūsu ienaidnieki un bruņojas pret mums. Teicu, ka tā bija cita Amerika, ko atklāja Kolumbs, un tur ir arī mums draudzīgā Kuba. Tomēr skolotāja palika pie tā, ka jāpārraksta. Es nopūtos un pārrakstīju. Nezinu, cik daudz ietekmēja skolotājas prasība, cik – zemādas zināšanas par Melno Bertu un čeku. Protams, no šodienas perspektīvas skatoties ļoti šaubos, ka sacerējuma dēļ par mani varētu rasties kāda “orgānu” interese, bet baiļu sabiedrības mērķis nav visus draudus realizēt, bet gan dvašot pakausī.

Vēlāk mani uzrunāja dīvains Rūdolfa Blaumaņa stāsts par veco cenzoru, kas tad, kad atcēla cenzūru, ar sarkanu tinti laboja visu pēc kārtas. Bet cenzūra jau nenozīmē tikai cenzoru ar sarkanu pildspalvu rokās.

Cenzūra nozīmē arī novākt plakātus, jo kādam tie nepatīk, lai gan paši plakāti nesatur informāciju, kas apdraudētu sabiedrisko kārtību. Bet dažas balsis, kas ieminējās, ka biedre Stepaņenko pārkāpj Satversmes 100. pantu, pieprasot Rīgas Domei novākt ķēzījumus, ir pieklusušas. Ļaudis pasmējās, uzjautrinājās, bet tiesā neviens ne Rīgas Domi, ne Stepaņenko nesūdzēja. Un tāpēc var turpināt un pārbaudīt, vai tas 100. pants vispār darbojas. Suņi rej, bet karavāna iet tālāk. 

100. pants nozīmē tiesības netraucēti paust savus uzskatus un paļauties uz to, ka valsts aizsargās šīs tiesības. Tomēr, izstādi “Maidana cilvēki” postīja vandaļi, līdz galu galā Rīgas Domes pārstāvji to lika aizvākt, jo izstādes organizētāji nevarot nodrošināt tās drošību. Lai gan, neskatoties uz paša fotogrāfa neviennozīmīgo personību, izstādē nebija nekā tāda, kas pieļautu vārda brīvības ierobežošanu. Laikam Rīgas Dome domā “ja gribi paust savus uzskatus, nāc ar savu armiju“. Te ir Rīga, un “Je suis Charlie” nav spēkā.

100. pants nozīmē arī to, ka mākslai, lai būtu, nav visiem jāizpatīk. Tomēr Rīgas Domes pārstāvji esot iebilduši pret kādas vāzes izstādīšanu. It kā jau nekas īpašs … viena vāze. Taciņa jau iestaigāta, pilsoņi snauž, un mūs lēnām pieradina pie tā, ka kādam nepatīkamas lietas nevarēsim paust.

Saeimas deputāti naski piesauc 110. pantu. Un piemirst par 100. pantu. Interesanti, to var pārkāpt kas un kad vien grib?

100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta. Latvijas Republikas Satversme