Pieņemu, daudzi ir noguruši no sarunām par tikumību, bet … nekur neliksimies, ik pa brīdim parādās kaut kas, kas liek saprast – nekas nav apstājies. Atsevišķu cilvēku vilkme kontrolēt citu galvas un gultas ir ļoti spēcīga. Kas to izraisa?

Viens no dīvainākajiem jautājumiem, ko man šajā saistībā ir uzdevuši, ir – “Jana, kāpēc Jūs esat pret tradicionālo ģimeni?”. Toreiz es apstulbu … Kurā brīdī es teicu, ka esmu pret? Es esmu par ģimeni, par labām attiecībām, par bērniem, kas aug laimīgās ģimenēs.

Iespējams, skaidrojums šim pārpratumam slēpjas sajukumā starp mērķi un līdzekli. Jūlijas Stepaņenko grozījumi ir līdzeklis, kā, viņasprāt, panākt, lai jaunā paaudze būtu tikumīga. Pretestību pret saviem grozījumiem viņa skaidro kā iebildumus pret mērķi, lai gan – vismaz man zināmie grozījumu pretinieki iebilst pret Jūlijas Stepaņeko līdzekli (ieviest cenzūru skolās), nevis mērķi (tikumisko audzināšanu).

Arī Tieslietu ministra ierosinājums pirmslaulību apmācībai liek apšaubīt ne jau mērķi (panākt, ka cilvēki kāpj laulību kuģī apzinoties, ko dara, un pratīs izbraukt arī caur vētrām un bezvējam). Apšaubāms ir paņēmiens – vai ar apmācību programmu mēs varam iemācīt cilvēku uzvesties?

Ķīna ir sena valsts, kas izdzīvojusi daudzus gadu tūkstošus. Ik pa brīdim, lasot pieaugušo un bērnu izglītības ekspertu pārdomas, pamanu atsauci uz kādu senu ķīniešu sakāmvārdu:

Pastāsti man, es aizmirsīšu 

Parādi man, es atcerēšos. 

Iesaisti mani, es sapratīšu. 

Tas, ko šobrīd ir iecerējusi Tieslietu ministrija, ir aizmiršanas līmenī. Labākajā gadījumā – atcerēšanās, bet ne prasmju līmenī. Pie tam, kad cilvēki ir iemīlējušies, viņiem nav laika klausīties gudru vīru un sievu pamācībās kā pareizi dzīvot.

Spriežot pēc apraksta, piedāvātā apmācību programma neko diži neatšķiras no jaunā priekšmeta “Latviskās dzīvesziņas”, ko deputāti mēģināja iedabūt skolās, izstrādi uzticot Ābeļziedam, kas gan cieta fiasko. Jauniešiem ir nevis jāklausās, kā pareizi dzīvot, bet jāizdzīvo. Starp citu, teorētisko pusi jaunie cilvēki jau noklausās skolā sociālajās zinībās. Mums, pieaugušajiem, ir jārada apstākļi, kas ļautu jaunajiem cilvēkiem attīstīt iemaņas un prasmes, kas noder ģimenes dzīvē. Es nedomāju, ka laulībā nepieciešamās prasmes ir īpaši atšķirīgas no prasmēm, ko cilvēkam vajag sabiedrībā – viņa spēju sadzīvot ģimenē nosaka emocionālā inteliģence: spēja uzklausīt, cienīt sevi un otru, spējas uzņemties atbildību, civilizēti parādīt savas jūtas un saprast citu jūtas, rast kompromisu, atrisināt konfliktus, rūpēties, būt godīgam un taisnīgam, un darbīgam. Tās ir prasmes, ko bērns vēro un attīsta (iemēģina) ģimenē, bet arī skolā tās var un vajag attīstīt.

Manuprāt, spēja uzņemties atbildību ir ļoti saistīta ar kritisko domāšanu, ko nevar attīstīt, aizliedzot un cenzējot, bet gan analizējot un vērtējot. Pārāk daudzas vēstures nelaimes saistītas ar cilvēku pakļaušanos “imperatīviem”, ko tik ļoti vēlas ieskapēt daži deputāti domāšanas vietā. Bet “vērtīgi ir domāt, nevis pieņemt gatavus apgalvojumus, lai cik skaisti tos nenoformulētu“, intervijā saka dzejniece Inese Zandere. Daži gan labāk saprotot vecmeistaru Imantu Ziedoni. Var arī tā – tikai neuztveriet šo vardīšu dziesmu kā Imanta Ziedoņa ieteikumu, bet gan brīdinājumu: “leksim bedrē, leksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks“.

Ja Tieslietu ministria tik ļoti vēlas palīdzēt jaunajām ģimenēm, tad daudz labāk būtu piedāvāt mediāciju vai citas speciālistu konsultācijas krīzes brīdī. Lai tad, kad jaunās ģimenes kuģim tuvojas vētra vai sēklis, viņi zinātu, kur meklēt loci, kas palīdzētu iekuģot drošos ūdeņos.