Visur, kur skaties, bērniem kaitīgs materiāls

Kad es biju pusaudze dziļajos padomju gados, manai klasesbiedrenei gadījās kāds smieklīgs piedzīvojums. Viņa bija pionieru nometnē, un kādu dienu pionieri devušies uz vietējo kinoteātri, kur rādījuši franču komēdiju. Pēkšņi kino pazibējušas plikas krūtis vai arī varoņi sākuši skūpstīties, bet pionieru vadītāja spiegusi un likusi visiem pionieriem ar rokām aizklāt acis. Pionieri paklausīgi acis aizklājuši un caur pirkstiem lūrējuši uz ekrānu. Mums, klasesbiedrenēm, šis stāsts sagādāja patiesu jautrību. Filmu gan neatceros, to mēs neapspriedām.

Déjà vu. 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas parādās cilvēki, kas filmas laikā mēģina piespiest bērnus aizvērt acis.

Nils Ušakovs uzdevis Izglītības, kultūras un sporta departamentm Rīgas skolās “veikt izmantoto materiālu pārbaudi”. Varam mazliet pasmieties un pazoboties, ko tieši izvērtēs uzdevumā bērniem literatūrā “atnes uz skolu savu mīļāko grāmatu”? Katras skolas bērnu mājas bibliotēkas? Protams, gan Nila Ušakova iniciatīva, tāpat kā Jūlijas Stepaņenko iniciatīva “aizvākt smērējumu”, ir beztiesiskas padomju valsts atrauga. Demokrātiskā valstī katram ir savas tiesības, savi pienākumi un kompetence. Lai kas Tu arī valstī būtu, Tu nevari uzsākt inspekciju kādā uzņēmumā vai organizācijā, ja Tev valsts nav deleģējusi tādas tiesības. Būtu labi, ja atrastos kāda skola ar mugurkaulu, kas Nila Ušakova ierosināto pārbaudi pacenstos apstrīdēt un pārbaudīt tās leģitimitāti.

Saskaņā ar Tikumības grozījumiem, šobrīd Izglītības un zinātnes ministrijai dots uzdevums izstrādāt noteikumus, kā turpmāk skolas padomes kontrolēs mācību saturu, tas ir, noteiks tikumības vadlīnijas. Arī biedrība “Latvijas vecāku forums”, kurā es darbojos, piedalīsies šo noteikumu darba grupā. Kā jūs domājiet, tādas vadlīnijas ir vienkārša vai tomēr sarežģīta lieta?

Vasaras ceļojumos kopā ar bērniem parasti iegriežamies arī muzejos, mākslas galerijās, izrādēs. Šoreiz Londonā biju bez bērniem un nolēmu pielaikot tikumības aci. Secinājums: labāk bērnus nekur nevest.

Londonā noskatījos Šekspīra Globe teātra izrādi “Mesure for mesure” (jeb latviskotā versija “Dots pret dotu). Globe teātris sola autentiskus Šekspīra laika uzvedumus. Izrādās, “Measure for measrue” ir visnotaļ atbilstoša izrāde tikumības dimensijā. Pirmajā cēlienā noskaidrojās, ka grāfs Vincenčo, savu pārvaldāmo izvirtības nogurdināts, devies labprātīgā trimdā, savā vietā valdīšanu uzticot Andželo. Tas notvēris kādu jaunu cilvēku Klaudio, kura neprecētā draudzene no viņa gaida bērnu, un nolemj jauno cilvēku sodīt ar nāvi par likuma pārkāpumu – ārlaulības dzimumsakariem. Notikumiem pa starpu uz skatuves rosās ielasmeitas, kuras arī tvarsta un liek cietumā. Klaudio māsa Izabella, jauna klostera novice, vēlas glābt brāli no nāvessoda un lūdz Andželo viņu apžēlot. Andželo piekrīt, ja Izabella atdos Andželo savu nevainību. Un tas viss tikai 1. cēlienā. Interesanti, vai ielasmeitas parādīšanās uz teātra skatuves, nenosaucot viņu vārdā, bērniem kaitē tikpat vai mazāk kā viņas vārda parādīšanās dzejā?

Tate modern” man radīja pārdomas, vai skolas padomes noteiks vispārīgus noteikumus, vai lems atsevišķi par katra mācību materiālu pielaidi bērniem. Man ir aizdomas, ka vispārīgus noteikumus uzstādīt nemaz nav iespējams. Pirmkārt, tādi jau sen Latvijā ir spēkā (gan Bērnu tiesību aizsardzības likums, gan Izglītības likums jau sen noteica tikumisko audzināšanu kā vienu no bērnu audzināšanas mērķiem), bet dažiem cilvēkiem tomēr šķita, ka tas nestrādā. Piebildīšu gan, pagājušā gada pilsoņu sūdzības Valsts izglītības un satura centrs atzina par nepamatotām. Kādi būs tie principi, ko ieliks vadlīnijās? Cik labi mēs spējam paredzēt mākslinieku domas lidojumu, ko tik visu “nepiedienīgu” var radīt? Piemēram, Džordža Kondo grafika ar kailajām meitenēm, kas viena otru aizskar, ir visai viennozīmīgs un par to spriest daudz nevajag (iepriekšējā reizē kopā ar bērniem “Tate Modern” šo darbu nepamanīju, jo toreiz man nebija tikumības briļļu).

Grafika

Bet Rebekas Hornas fotogrāfija ar instrumentu, ar kura palīdzību sajust savu krūšu maigo aromātu – tas ir bērniem piemērots vai nē?

Krūtis

Mazliet velk uz paštīksmināšanos, kas daļai ļoti kristīgu cilvēku šķiet grēcīga, bet sakiet – kā lai kaut ko tādu paredz un ieraksta vispārīgās vadlīnijās? Nekas nepiedienīgs jau attēlā nav redzams.

Vai, otrādi, ieliekot skaidru aizliegumu parādīt bērniem dzimumorgānus, mēs aizliegtu bērniem rādīt arī pirms piecsimt gadiem radītu Filipino Lipi altārgleznu  – ar kuru viss būtu labi, ja vien nebūtu redzami Kristus dzimumorgāni un jaunavas Marijas krūts. Tas ir pieļaujami vai nē? Tātad, vispārīgas vadlīnijas nederēs, nepieciešams lemt par katru mācību materiālu atsevišķi.

Madonna ar bērnu

Es neesmu ne literatūrzinātniece, ne mākslas zinātniece, tomēr, cik saprotu no likuma burta, tādai man arī nav jābūt, lai vērtētu “materiālu” piemērotību bērnu auditorijai – pietiek, ka esmu mamma. Un, uzliekot tikumības brilles, domāju, ka gan gleznas no Londonas “Tate Modern” un Nacionālās galerijas, gan Šekspīra “Dots pret dotu” neizietu tikumības ekspertu sietu.

Faktiski, tas nozīmē, ka skolas bērnus tā brīvi pa muzejiem un izrādēm vadāt nedrīkstēs – vispirms nepieciešama vecāku padomes sēde, kur vecāki noskatās izrādi vai izstādi un tad lemj, ļaut vai neļaut. Es tikai nezinu, kas notiks, ja vairākumam izrāde patiks, bet kādam nepatiks – vai katram, kam nepatīk, ir veto tiesības?

Diskusijā par jautājumu, ko skolās drīkst un nedrīkst mācīt, iederīga šķiet Zandera izteiktā doma par toleranci pret citadi domājošiem, neuzspiežot viņiem nepieciešamību saskarties ar informāciju, kas ir pretrunā viņu ticībai, pārliecībai vai labsajūtai. Skan braši, tomēr man ļoti atgādina aicinājumu būt iejūtīgiem pret homofobu cilvēku vēlmi neredzēt gejus publiskās vietās.

Pirms kāda laika arī Latvijā bija diskusijas, vai zīdaini drīkst barot publiski, lai neaizskartu tādu cilvēku jūtas, kam tas nepatīk. Tātad, kas ir svarīgāk – jaunās mammas tiesības nedzīvot četrās sienās un zīdaiņa tiesības paēst, vai kāda cilvēka tiesības neizjust diskomfortu, redzot zīdaini ēdam?

Patiesību sakot, mēs šeit konfrontējam divas fundamentālas tiesības – tiesības BŪT, un tiesības NEJUST diskomfortu, saskaroties ar nepatīkamu informāciju. Man personīgi tiesības būt šķiet vispārcilvēciskas. Savukārt, ja ir svarīgas mūsu tiesības nejust diskomfortu, saskaroties ar realitāti, tad vispirms vajadzētu aizliegt banku un karu ziņas.

Vārdu sakot. Mēs esam iebraukuši pamatīgās auzās. Vēlu veiksmi Dainai, kas pārstāvēs “Latvijas vecāku forumu” darba grupā. Un – piebildīšu – mans šodienas prieks: kādas Rīgas skolēni izdrukājuši J.Stepaņenko par ķēzījumiem nosauktos plakātus un tos izlīmējuši skolā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s