Brīžiem man gribas jautāt – cilvēki mīļie, kur Jūsu sirds? Pārbaudījāt, vai krūtīs vēl kas pukst? Ja bērnam ir invaliditāte, Rīgas pilsētas skolās viņam nav vietas.

Es pazīstu Katrīnas mammu un esmu tikusies arī ar pašu Katrīnu … un tagad lasu, ka parastā skolā viņai nav vietas … ikviens ierēdnis vai skolas direktors atrunājas ar simtiem racionālu argumentu, kāpēc nevar meiteni uzņemt, bet nevienu neinteresē, kas ar viņu notiks … jau pats piedāvājums bērnu ar fizisku invaliditāti nodot valsts aprūpē (!) vai programmā bērniem ar garīgi atpalicību ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums, bet arī tad, ja šī lieta tiks izskatīts Eiropas Cilvēktiesību tiesā, vai maksās Latvijas valsts vai arī ierēdņi, kas to piedāvāja?

Jūnijā, kad par to rakstīju, cerēju, ka veselais saprāts uzvarēs …. nē, vēl aizvien ir spēkā “Jūsējie bērni manā skolā nemācīsies“, un mums uzspļaut uz cilvēktiesībām.