Nereti sevi pieķeru pie domas, ka valstis uzvedas gluži kā cilvēki. Sekojot līdzi diskusijām Latvijā par bēgļiem un citām globālām likstām, man šķiet, ka ārā laužas kolektīvs Latvijas upura komplekss.

Ko nozīmē upura komplekss? To novēro cilvēkiem, kas ir cietuši no vardarbības bērnībā. Pirmkārt, viņiem šķiet, ka viņiem visi dara pāri, tāpēc nereti viņi pret apkārtējo pasauli ir agresīvi, cenšoties sevi pasargāt. Nereti viņi provocē situācijas, lai atkal nokļūtu upura lomā un apstiprinātu bērnībā iegūtu pašvērtējumu (es esmu slikts, un tāpēc citi izturās pret mani slikti). Nereti viņi uzvedas tā, it kā viņiem visi citi ir parādā (atmaksa par grūto bērnību). Nereti viņi ir ļoti egoistiski, jo, nepiedzīvojot apkārtējo cilvēku atbalstu bērnībā, viņiem grūti to sniegt citiem, vai arī viņi neredz iemeslus, kāpēc atbalstīt citus (jo es taču cietu). Lai gan, protams, viņiem ir iemesli, kāpēc personība attīstījās šādā virzienā, upura komplekss pasliktina dzīves kvalitāti, jo viņi jūtas slikti, atkārtoti nokļūst upura lomā, cieš no zema pašvērtējuma, paši sevi šaustīdami. Viņiem neizdodas dibināt skaistas, abpusēji bagātinošas attiecības, jo citi cilvēki labprātāk no viņiem izvairās[1]. Vai to var pārtraukt? Jā, nobriešanas process palīdz šādai personībai izaugt un justies daudz labāk, dzīvot, rēķinoties ar reālo situāciju, nevis pagātnes šausmām, pie tam, parasti īstie vaininieki paši ir kļuvuši vāji, nespējīgi vai pat miruši. Bet nenobriedušais vēl aizvien sodīs pats sevi un arī “pārējos”.

Vai Latvijai bija grūta bērnība? Šaubu nav – kas tik Latvijas teritorijai nav pāri gājis, kas tik nav vēlējies mūs iekarot – krustneši, zviedri, krievi, vācieši. Kad pagājušā gadsimta beigās, izmantojot lielvaru grīļošanos, nodibinājās pirmā mūsdienu Latvijas neatkarīgā valsts, tā pastāvēja vien 20 gadus, kad atkal sākās lielvaru savstarpējie cīniņi. Pagāja pusgadsimts, kamēr atguvām neatkarību, un latviešu valoda kļuva par valsts valodu.

Bet vai mums vēl aizvien ir slikti?

Latviešiem ir sava valsts, kur valsts valoda ir latviešu valoda. Pasaulē ir 192 valstis, bet ap 9 000 tautu – paskaitiet, cik daudzām tautām izdevies tikt pie savas valsts! Lai gan īriem ir sava valsts, absolūtais vairums īru runā angliski, un Īrijā oficiālā valoda ir angļu valoda. Tas pats arī Krievijas Federācijā – nesen satiku kādu sievieti, kas ļoti vēlējās atjaunot savu tautu Krievijā. Viņas tautieši pat kaunās runāt tautas valodā un bērnus apzināti sūta uz krievu skolām.

Ienākumu ziņā esam bagāto valstu klubiņā. Arī tautas attīstības ziņā – vērtējot paredzamo dzīves ilgumu, lasītprasmi, izglītību un dzīves līmeni – esam starp attīstītajām pasaules valstīm.

Avots: Apvienoto Nāciju attīstības ziņojums

Mums ir pasaulslaveni komponisti, diriģenti un operdziedātāji (A.Nelsons, E.Garanča, P.Vasks, E.Ešenvalds ….).

Mums ir labi saglabātas senās tautas tradīcijas, milzīgs tautas mutvārdu daiļrades un melodiju mantojums, kuru mēs ZINĀM un izkopjam (palūdziet vācu jaunietim nodziedāt kādu vācu tautas dziesmu).

Mums (pagaidām) ir daudz mežu un salīdzinoši maz piesārņota un degradēta daba.

Klimata pārmaiņas mēs pagaidām izjūtam maz.

Mums ir ražotāji, kas ir zināmi ārpus Latvijas robežām.

Mums nav karš, un pagaidām ieročus pie mūsu robežas tikai žvadzina, bet mums ir sabiedrotie, kas solās mūs aizstāvēt.

Tiesa, Latvijā ne visi jūtas labi – mums ir ļoti liela plaisa starp cilvēkiem ar augstiem un zemiem ienākumiem – šādas sabiedrības ir diezgan nelaimīgas. Bet tā nav citu tautu vaina – tas ir ienākumu sadalījums starp MUMS pašiem. Iespējams, tas ir simptoms lielākam solidaritātes trūkumam – tie, kam klājas labi, nejūtas pārāk solidāri pret tiem, kam iet ne tik labi. Klausoties diskusijās par sociālo nodokli, nereti tas tiek uztverts kā uzkrājums nebaltām dienām, nevis kā fonds, lai sagādātu drošības spilvenu citiem. Protams, tiem, kas izjūt solidaritātes trūkumu no tautiešiem, nav resursu, lai paustu solidaritāti pret citām nācijām, kam iet daudz sliktāk (Latvija ļoti maz iegulda attīstības sadarbībā, kas palīdz attīstības valstīm).

Un tomēr … kāpēc mēs kā sabiedrība vēl aizvien kolektīvi jūtamies tik slikti, ka nespējam izjust empātiju pret citiem, kam klājas vēl sliktāk?

Varbūt ir pienācis laiks arī mums pieaugt, izrāpties to upura lomas un beigt gausties par grūto bērnību, bet nostāties blakus citām attīstītām valstīm un uzņemties atbildību par to, kas notiek pasaulē?

[1] Tikpat kā visas Eiropas Savienības (ES) valstis ir piekritušas uzņemt papildus bēgļus un Latvija šobrīd ir nonākusi starptautiskā izolācijā, sacīja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.