Izglītības nozare kā līdzatkarīga dzērāja sieva. Čīkst un pīkst, bet no pārmaiņām izvairās

Lasot diskusijas par skolotāju jauno atalgojuma modeli, rodas iespaids, ka Latvijas izglītības nozare ir kā līdzatkarīga dzērāja sieva. Katru dienu viņa raud un čīkst, ka naudas nav, jo vīrs neko daudz nepelna un to pašu nodzer, bet uz ikvienu ierosinājumu kaut ko viņas dzīvē mainīt ir tūkstošiem atrunu, kāpēc ierosinājums ir nederīgs un aizmirstams. Vairumā gadījumu, kad jaunais skolotāju atalgojuma modelis tiek kritizēts (piemēram, Diena, Izglītība un Kultūra), ir tikai sausa rēķināšana, cik kurš pedagogs iegūs un cik zaudēs, bet aiz tā visa pazūd bērns, kura izglītošanai izglītības sistēma ir radīta. Sekojot līdzi attīstībai izglītības nozarē, secinu, ka Latvijā vislabāk dzīvo tie Izglītības ministri, kas uztur stagnējošo sistēmu, jo tad nozare ir mierā, un pāris neapmierināto balsis noslāpst. Pēc ilgiem stagnācijas gadiem pirms trim gadiem parādījās ministrs ar vēlmi kaut ko mainīt un reformēt – Roberts Ķīlis. Viņam izdevās iekustināt lielu atbalstītāju pulku, kas brīvprātīgi, bez atalgojuma devās uz ministrijas izveidotajām reformu darba grupām radīt reformu plānu. Iespējams, Ķīļa lielākā kļūda bija pārāk daudz reformu virzienu atvēršana, kas visu reformu darbību vērta haotisku un nepārskatāmu. Atbalstītāju bija daudz, pretinieku vairāk, cīņas smagas, un Ķīlis atkāpās veselības stāvokļa dēļ. Viņa pēctecis Dombrovskis bija daudz attapīgāks – viņš zināja, ko vajag darīt, lai uzturētu labas attiecības ar nozari – proti, sēdēt ierakumos un izvairīties no reformu ieviešanas. Viņš klusu aizvēra visas atvērtās reformu kastītes, iesāktais reformu darba grupu darbs tika slēgts, un to dalībniekus pat neviens neinformēja par tālāko. Arī Druvietes kundze sekoja Dombrovska piemēram, proti, izvairījās no lielām pārmaiņām. Tad par ministri iecēla Mārīti Seili no vispārēju sabiedrības atzinību ieguvušās Iespējamās misijas, kas pie reformām ķērās pārdomātāk, turklāt skolotāju atalgojuma modelis bija priekšgājējas atstāts uz viņas galda. M.Seile pateica, ka strādās pie vienas reformas– skolotāju jaunā atalgojuma modeļa. Bet, līdzko pirmie rezultāti parādījās atklātībā, tā ar katru brīdi šis modelis tiek pamatīgāk apstrīdēts. Un – dīvaini – pēc katriem labojumiem tas paliek tikai sliktāks – ja 17.05. LIZDA to konceptuāli atbalstīja, tad 5.06. Diena to nosauc par brāķi. Pie tam – nozares reakcija uz likumprojektu ir mazliet histēriska. Tāpēc jau rīko sabiedriskās apspriešanas, lai projektu uzlabotu. Bet Latvijā, izskatās, vismaz izglītībā sagaida tikai perfektus projektus, bet pārējos norej. Mēs mūžīgi apskaužam igauņus, bet varbūt kādreiz varam ne tikai apskaust, bet arī kaut ko no viņiem mācīties, ja jau šie tik labi? Latvija izglītībā iegulda gandrīz tik pat no sava kopprodukta kā Igaunija, un vairāk kā vidēji citas pasaules valstis. Kur šī nauda paliek? Un vai nav loģiska premjeres prasība, ka izglītības nozarei jāstrādā pie efektivitātes celšanas? Bet, piedodiet, efektivitātes celšana diemžēl arī nozīmē to … ka no kaut kā mazāk efektīva mums ir jāatsakās. Screen Shot 2015-06-07 at 22.04.13 Kamēr mūsu bērnu sniegums starptautiskajos PISA testos bija mazliet zem attīstīto valstu vidējā, igauņi visus pārsteidza ar savu izcilo rezultātu, matemātikā pat apsteidzot vispāratzītos izglītības līderus somus. Jāpiebilst, ka Latvijas viduvējais rezultāts tiek sasniegts, pateicoties daudziem viduvējiem rezultātiem, bet mums ir īpaši maz bērnu, kam sniegums būtu izcils. Lai gan iedzīvotāju blīvums mums pat nedaudz lielāks kā Igaunijā (mums 31 iedzīvotājs/km2, Igaunijā 30,3/km2 ), skolotāju “blīvums” mums ir ievērojami lielāks: Latvijā uz vienu skolotāju ir 9,1 bērni, kamēr Igaunijā 12,5 (IZM dati). Skaidrs, ka šī atšķirība apēd vismaz trešo daļu no skolotāja algas Latvijā. Es zinu, ka es šobrīd izklausos pagalam slikti. Jo šobrīd es pretstatu bērnu intereses skolotāju interesēm. Un es nebūt neatbalstu mega skolas – bet arī Somijā, kuras vēstnieks Pasi Sahlbergs popularizē tieši nelielas skolas, ir 13,1 skolēnu uz skolotāju (lai gan iedzīvotāju blīvums gandrīz divreiz mazāks kā Latvijā). Tātad, ir jābūt saprātīgam skolotāju daudzumam uz vienu bērnu un darbu sadalījumam skolā, ko jaunais modelis arī cenšas ieviest. Pajautāsim sev vēlreiz: kas ir izglītības mērķis? Skolotaji - berni

2 responses to “Izglītības nozare kā līdzatkarīga dzērāja sieva. Čīkst un pīkst, bet no pārmaiņām izvairās

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s