Deviņdesmito gadu sākumā es gadu studēju Minsteres universitātē, bet dzīvoju Minsteres Latviešu ģimnāzijas kopmītnēs. Nokļūstot Vācijā ar savu padomju meitenes pieredzi, piedzīvoju kultūršoku. Brīžiem es biju apjukusi, brīžiem ļoti vientuļa un sev par glābiņu atklāju Minsteres Latviešu ģimnāzijas bibliotēku, kurā es pirmo reizi mūžā saskāros ar tik plašu trimdas un pirmskara latviešu literatūru. Aizgūtnēm lasīju kādreiz nesasniedzamās grāmatas un īpašas attiecības man izveidojās ar Zentas Mauriņas memuāriem, kas man bija kā draudzenes. Ar tām es līdzpārdzīvoju Zentas Mauriņas, ievērojamākās latviešu filozofes, dzīvi ratiņkrēslā, viņas spožā prāta gaišumu un pastāvīgās sāpes, kas grieza čokurā viņas ķermeni.

Dīvaini, bet vāciešu vidū Zentai Mauriņai bija vairāk pielūdzēju kā trimdas latviešu vidū. Atklāju, ka Rainis un Aspazija nav vienīgais latviešu literatūras mīlas pāris – bija arī Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive un viņu neparastā mīlestība. Vikipēdijā jūs pat adradīsiet vārdus, ka viņi ir latviešu “intelektuāļi”.

Atmiņas par manu “draudzību” ar Zentas Mauriņas grāmatām manī atsauca šodien redzētais video par mammas cīņu par savu bērnu ar kustību traucējumiem. Meklējot meitenei mācību iestādi, kādas skolas atbildīgā amatpersona viņai teikusi, ka šī skola ir tikai tādiem ļoti gudriem un apdāvinātiem bērniem. Tātad, ne jau meitenei ar speciālām vajadzībām (sk. no 6. minūtes).

Es nedomāju, ka mamma pārspīlē, līdzīgi ir pateikts cita bērna – invalīda- vecākiem. Arī kāda cita bērna – invalīda mamma man stāstīja par savu sarunu ar kādas ievērojamas ģimnāzijas vadītāju. Iekļaujošā izglītība uz viņu neattiecoties, jo “JŪSĒJIE bērni manā skolā nemācīsies“.

Pirms vairāk kā 50 gadiem, kad neviens nerunāja par iekļaujošo izglītību, meitene ratiņkrēslā varēja tikt līdz studijām un kļūt par latviešu ievērojamāko tālaika kritiķi, filozofi, iegūt filoloģijas doktora grādu … kā tas var būt, ka šodien kāds atļaujas apgalvot, ka meitene ar invaliditāti nebūtu šo skolu “kontingents”?