un mani mīda sabristas un paliek tīras kājas
/M.Melgalvs manā atmiņā/
Vai mūsdienu racionālajam cilvēkam ir vajadzīgi rituāli? Vai garīgumam pietiek ar labu grāmatu lasīšanu un simfoniskā koncerta apmeklējumu reizi kvartālā? Ir viena psiholoģijas nozare, kas to pēta – transpersonālā psiholoģija. Esmu arī dzirdējusi citu nozaru psihologu vīpsnāšanu par to. Iespējams, tas saistīts ar slideno robežu starp transpersonālās psiholoģijas pētniecības metodēm un ezotēriku, kas apvienojumā pāriet pseidozinātnē.
Bet …
Ne viss, ko nevaram izskaidrot, nepastāv. Un ne visam, kas pastāv, ir zinātnisks skaidrojums.
Tīri personīgi – mani vienmēr ir nodarbinājis jautājums par rituālu nozīmi manā dzīvē. Kaut kas, kas palīdzētu izkāpt no smilšu sajūtas, kad laiks ir kā jūras smiltis, kas birst cauri pirkstiem, un apturēt to nevari. Vai vāveres riteņa sajūtas, kad šķiet – skrien kā vāvere pa ratu, apstāties nevari, labuma nekāda, izkāpt arī nevari, skrien un skrien.
Ikvienam kādreiz gadās kāda problēma, kas noved pie smilšu vai vāveres riteņa sajūtas. Nereti, kad esi problēmā iekšā (kā vāveres ritenī), tā šķiet liela un nozīmīga, un Tu nevari izkāpt. Kamēr citiem no malas šķiet – maza un necila, kas traucē izkāpt no riteņa?
Nedēļas nogalē man gadījās piedzīvot vienu no neparastākajiem piedzīvojumiem – es gāju ķekatās. Izrādījās, ka mans priekšstats par ķekatām, ko ieguvu skolas laikā, ir visai maldinošs. Pirmkārt, ķekatas nav tas pats, kas budēļi (kā man šķita). Ķekatās iet sievieties, budēļi ir vīrieši, tās ir divas dažādas tradīcijas dažādos novados. Un ne budēļos, ne ķekatās neiet ne stārķa, ne lāča maskās – to dara tie, kas iet čigānos.
Ķekatās sievietes virs ačgārni saģērbtām virsdrēbēm uzģērbj baltus kreklus, uzliek maskas, rokās ņem izrotātas eglītes un apstaigā kaimiņu mājas, tuvinot pavasari un nesot svētību sievietēm. Šim gājienam Lejaskurzemē bija rituāla nozīme.
Vīrīniem, brālīšiem,
Šī dienīna nepieder:
Sievīnām, māsīnām,
Šī dienīna piederēja;
Šī dienīna piederēja –
Ķekatās palēkāt.
Mēs apciemojām divas zemnieku saimniecības un maskojāmies pa īstam – kā pirms simts gadiem zemnieku sievas būtu darījušas. Saimnieces mūs sagaidīja, ka pirms simt gadiem būtu to darījušas.
Maskošanās festivāls, šoreiz Vecumniekos, notiek jau sešpadsmito gadu. Padomju gados maskošanas tradīcijas bija stipri pamirušas un vienkāršotas (no tā arī greizie priekšstati, sajaucot ķekatas, budēļus un kaladū vienā putrā). Folkloras kopas ir ieguldījušas pamatīgu darbu, lai rekonstruētu šīs tradīcijas, pētot parašas, nostāstus, tautasdziesmas, mēģinot un meklējot paši caur pieredzi. Patiesību sakot, tā ir milzīga, neapjausta bagātība.
Ķekatas maskai bija neparasta iedarbība – pēcāk atģidu, ka pēc maskošanās esmu izkāpusi no vāveres riteņa, kurā bija iekāpusi. Man personīgi ļoti svarīgs un negaidīts ieguvums.
P.S. Guntiņa un Jāni, milzīgs paldies jums, ka padalījāties un aicinājāt līdzi. Un arī Vecumniekiem, kas tik ļoti bija gaidījuši un gatavojušies viesiem.
Grafiti 
Arturs Šulcs seju grāmatā ierakstīja komentāru, ko vēlējos pievienot šeit:
“Arvien vairāk ļaužu mūsdienu pasaulē meklē citas (ne “oficiālo” un “lielo” reliģiju) garīguma iespējas. Un ne tikai meklē, bet arī atrod un veido no jauna restaurējot, lietojot senās, tradicionālās kultūras mantojumu. Ceļš pie savām saknēm.
Dažāda veida rituāli ir noderīga iespēja šajā ceļā. Un šeit nav svarīgi, ko par rituāliem saka tā vai cita zinātnes nozare. Cilvēku interesē rezultāts – viņa dzīves kvalitāte, dzīves izjūta, emocijas. Ja kāds rituāls var nodrošināt vecā, pagājušā laika apstādināšanu, nobeigšanu un iezīmēt jauna dzīves posma, paša izvēlēta pozitīvā laika uzsākšanu, tad viss ir kārtībā – rituāls strādā.
Zinātne rituālu var aprakstīt un pētīt, bet cilvēks to var piedzīvot un lietot.
Lai veicas visiem savu sakņu meklēšanas ceļa gājējiem!”