Vai mēs tiecamies uz amnēziju? Vai “back to U.S.S.R”?

No saviem skolas gadiem atceros kādu komisku gadījumu. Mana mamma bija skolotāja, tāpēc zināju dažus atgadījumus skolā no “iekšpuses”. Manā mazliet brīvdomātāju skolā (cik nu padomju laikos iespējams) bija barga partijas sakretāre, kas šo brīvdomību pilnībā kompensēja, no savu Brežņeva stila uzacu apakšas uzmanīgi vērodama notiekošo skolā un novērsdama nekārtības. Tad nu reiz kādai skolotājai viņa aizliedza nākt uz skolu viņas jaunajās čehu sandalēs, jo tās nepiedienīgi atgādinot Latvijas karoga krāsas. Skolotāja apjuka un samulsa, jo viņai nebija ne mazākās nojausmas, kādas tās krāsas ir (un mana mamma nezināja, un es arī nezināju). Par to, vai sarkanais bija atbilstošs karoga sarkanajam un vai krāsu proporcijas bija ievērotas, vēsture klusē. Pareizāk sakot, mana mamma īsti nezināja, jo karogu nekad nebija redzējusi un nebija ar ko salīdzināt.

Toties es ļoti labi zināju, kas ir kāškrusts – tas bija karikatūrās, plakātos, filmās.

plakāts

Juozas Galkus. 1957. Tas nedrīkst atkārtoties.

 

Kāpēc padomju laikā es drīkstēju redzēt kāškrustu? Pilnīgi noteikti, lai to ielāgotu un zinātu, ko tas nozīmē un ka tas ir slikti. Ar Latvijas karogu ir otrādi – atmiņas par to varētu izraisīt nostaļģiju, kas padomju iekārtai pamatoti šķita kaitīgi.

Šī gada 26. janvārī bija pikets pie Krievijas vēstniecības, kura laikā aizturēja operatoru (par “piegružošanu”) un  Ukraiņu kongresa valdes priekšsēdētāju Mikolu Pavļuku par neatļautas simbolikas izmantošanu.

Screen Shot 2015-01-28 at 22.00.58

Vēl viena neliela atkāpe. Deviņdesmito gadu sākumā es studēju Vācijā, Minsteres universitātē, un klausījos vides tiesību kursu. Kursam bija ļoti sistemātiska uzbūve – sākām ar vides aizsardzības pamatprincipiem, tad pētījām konstitūciju, pamatlikumus, tālāk pirms ikviena normatīvā akta iztirzāšanas pasniedzējs pārrunāja tā mērķus, principus, un tikai tad – sniedza pārskatu par atsevišķiem pantiem, piekodinot tos lasīt pašiem. Atgriežoties Latvijā un klausoties šo pašu kursu, mani pārsteidza, ka pasniedzēja iepazīstināja ar galvenajiem normatīvajiem aktiem un to prasībām, bet analīze par likumu mērķiem, pamatprincipiem izpalika. Starp citu, tas nav vienīgais tāds novērojums – rokoties vides aizsardzības likumu normās, esmu ievērojusi, ka visai bieži likumiem un arī MK noteikumiem iztrūkst sadaļas par to mērķiem. Juristi man teiks, ka es varu apskatīties anotācijas. Bet tad man jautājums: cik bieži paši juristi pēta anotācijas?

Neatradu anotāciju likumprojektam, kas ieviesa šo PSRS simbolikas aizliegumu piketos un gājienos (attiecīgo  likuma par  “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 11. pantu prezicēja tālajā 2003. gadā). Bet – atradu kādas citas VL-TB/LNNK iniciatīvas skaidrojumu plašākiem ierobežojumiem:

Tāpēc VL-TB/LNNK deputāti ir iesnieguši priekšlikumu grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas jebkurā publiskā vietā, arī ārpus oficiāli pieteiktiem pasākumiem, aizliegs demonstrēt vai lietot bijušās PSRS, bijušo PSRS republiku un nacistiskās Vācijas karogus, ģerboņus, himnas, armijas uniformas, nacistisko svastiku, SS zīmes un padomju sirpi un āmuru, tostarp stilizētā veidā, izņemot gadījumus, kad šādas lietošanas mērķis nav saistīts ar šo režīmu slavināšanu vai to pastrādāto noziegumu attaisnošanu. 

Tātad – iecere bija nepieļaut totalitārās simbolikas pozitīvu popularizēšanu, bet atgādināt par to noziegumiem drīkst gan. Jo mēs nedrīkstam par tiem aizmirst, mums nevajag amnēziju.

Amnēzija ir bīstama. Vērojot, cik lēni Krievijā uzplauka totalitārisms, kas šodien ir pamatīgs bieds kaimiņvalstīm, imunitātes trūkumu pret tā simptomiem var skaidrot tikai ar amnēziju. Vērojot, cik daudz cilvēku nepamanīja, kas notiek, kad parādījās pirmie signāli. Vērojot, cik daudzi Eiropā vēl aizvien nesaprot, ka nevar būt draudzīga sadzīvošana ar agresoru, jo nekad nezini, kad noslēgtā vienošanās vērsīsies pret pašu. Amnēzija pilnīgi noteikti nebija mērķis, kāpēc aizliedza lietot PSRS simboliku gājienos.

Redzot Ukraiņu kongresa priekšsēdētāja Mikolas Pavļuka plakātu, jābūt ļoti neapdāvinātam, lai nesaprastu, ka viņa mērķis nebija slavināt totalitāro režīmu, bet gan atgādināt par to un vilkt paralēles ar mūsdienu Krieviju. Visnotaļ loģiskas un leģitīmas paralēles. Tomēr policists lūdza Pavļuka kungam nosvītrot plakātā redzamo sirpi un āmuru, ko viņš arī izdarīja (ar pildspalvu). Pēc piketa beigām Pavļuka kungu aizveda uz iecirkni, kur viņu turēja trīsarpus stundas, lai noformētu protokolu (varbūt – izdomātu iemeslu, par ko viņu aizturēja). Klausoties viņa aizturēšanas stāsta nianses, kā arī lasot aculiecinieču Ievas Brantes un  Ilzes Kuzminas ierakstus, nepamet doma – kas bija patiesie TV3 operatora Sergeja Medvedeva un Mikolas Pavļuka aizturēšanas mērķi? Ko policija īsti aizsargāja? Kā pusē ir policisti, kam vajadzēja uzraudzīt sabiedrisko kārtību piketa laikā?

plakāts3

Bet – atgriežoties pie mana stāsta par skolotāju ar nepareizajām sandalītēm – totalitārām varām ir raksturīgi, ka opozīcijas apturēšanai varas personas tulko likumus pēc savas gribas, panākot, ka opozicionāri kaut kā ir pārkāpuši likumu, arī to nezinot, un tādējādi iebiedējot. Vārdu sakot, galvenais ir aizturēt īsto cilvēku, pantu, ko piešūt, vienmēr atradīsim. Kas liek mūsu policijai rīkoties kā PSRS laikos?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s