un tā man izraisīja pamatīgu smeldzi. Par sievieti, kuras lielākais noslēpums ir tas, ka viņa nav pārāk gudra. Un arī noziegums ir tas, ka viņa nebija pārāk gudra.
Man patīk stāsti par attiecībām. It īpaši – tādām ļoti cilvēcīgām. “Visas viņas grāmatas” ir spēcīga izrāde ar spēcīgiem aktieriem – Daini Grūbi un Esmeraldu Ērmali, kas spēj izspēlēt visdažādāko emociju spektru, nekļūdami banāli.
Bet … luga ir arī par citām attiecībām.
Pirms vairāk kā pusgadsmita zinātnieks Stenlijs Milgrams veica savu pretrunīgi vērtēto eksperimentu. Viņš lika brīvprātīgajiem, piešķirot tiem eksperimentālo lomu – Skolotājs, pārbaudīt trešās personas (Atbildētāja) zināšanas, par katru nepareizu atbildi sodot Atbildētāju ar elektrošoku – sākotnēji 15 V, bet, eksperimenta gaitā summējoties nepareizajām atbildēm, strāvas triecienu jaudu palielināja līdz pat 450 V. Eksperimenta dalībnieks Skolotājs varēja vērot Atbildētāja mokas, saņemot elektrošoku. Ja Skolotājs griezās pie eksperimenta organizētāja ar lūgumu pārtraukt eksperimentu, viņš saņēma pavēli turpināt.
Neskatoties uz Atbildētāja mokām, lielākā daļa eksperimenta dalībnieku (65%) spīdzināšanu turpināja, kamēr strāvas triecieni sasniedza 450 V. Mazākā daļa pārtrauca eksperimentu pusceļā. Patiesībā nekādu strāvas triecienu nebija: trešā persona, Atbildētājs, bija aktieris. Ar šo eksperimentu Milgrams centās skaidrot holokausta fenomenu: kāpēc cilvēki pakļaujas autoritātes prasībām, neskatoties uz acīmredzamām upura ciešanām?
Cik no mums, liekot roku uz sirds, var būt pārliecināti, ka spētu pārtraukt šo eksperimentu? Cik no mums uzdrošinās izstāties no lielplūsmas (mainstream)? Cik uzdrošinās iebilst autoritātei, priekšniekam? Cik uzdrošinās nepakļauties savam “baram”, paliekot pie sava viedokļa?
Izrādi pēc Bernharda Šlinka pusautobiogrāfiskā romāna “Priekšlasītājs/ Der Vorleser ” un citu darbu motīviem iecerēja režisors Dmitrijs Petrenko, tekstu sarakstīja Justīne Kļava. Pirms pieciem gadiem varējām redzēt arī filmu ar Keitu Vinsletu un Ralfu Fiensu “Reader” pēc tiem pašiem motīviem. Toreiz politkorektākie kritiķi pārmeta filmai pārāk lielu simpatizēšanu politiski nepareizajai Hannai.
Jā, ko gan ar mūsu attieksmi pret noslēpumaino Hannu darīt?
“Visām viņas grāmatām” izdevās smeldzi par nepareizo Hannu izgaismot vēl spilgtāk … patiesībā, stāsts ir mazāk par cilvēku un vairāk par paaudžu attiecībām, bet Hannas lasītprasme ir tikai alegorija. Ko gan darīt cilvēkam, kas iemācoties lasīt, sāk saprast, ko patiesībā ir pastrādājis? Un pārējiem, kas to piedzīvo?
Gaidīšu nākamo Dmitrija izrādi … viņš runā par to, kas man šķiet svarīgi, un, it īpaši, svarīgi šodien
Grafiti 