ir tāda teorija, ka cilvēkam, kļūstot vecākam, laiks skrien straujāk … varbūt, jo brīžiem gads zibēja gar manām acīm kā ātrvilciena vagoni, gaidot pie dzelzceļa pārbrauktuves … 2014. bija tāds traks pārbrauciens ar daudziem notikumiem, kas man lika atcerēties bērnībā lasīto Antuāna Sent-Ekzīperī pērli:

there is only one true luxury, that of human relationships

vienīgais patiesais dārgums ir cilvēku attiecības

esmu pateicīga šim gadam, kas ļāva man to saprast ar sirdi … man bija iespēja tikties ar daudziem lieliskiem cilvēkiem un sajust viņu sirds siltumu un cilvēcību … kāds, kas dzirdējis manu interviju, piezvana, un it kā starp citu iesaka:  “varbūt citreiz piedomā pie tā” … vai ceļojuma laikā pasūrojos ceļa biedram par savām ķibelēm un saņemu ļoti profesionālu padomu … vai redzu, kā cilvēkiem iedegās acis par ideju, kas palīdzētu citiem … labi pelnošs profesionālis gatavs ieguldīt savu laiku pro bono lietā, kas palīdzētu citiem, sabiedrībai … vai pamanu, kā bērna skolotājs patiesi priecājās par savu audzēkņu panākumiem un dalās ar tiem

palasot mediju ziņas, šķiet, mēs, latvieši, ļoti daudz ziedojam – īpaši slimiem bērniem, dzīvniekiem … priecājamies par sirdscilvēkiem, rīkojam viņam svētkus … personīgi svešiem

tas, ko es novēlētu ikvienam un sev Jaunajā gadā – ieraudzīt sirdscilvēkus savā tuvumā un ļaut ieraudzīt sirdscilvēkus mūsos tiem, kas ir mūsu tuvumā