Virtuālā vide ir ļoti vilinoša … ja tiekamies virtuāli, ietaupās laiks ceļam, katrs ir sava laika pavēlnieks, jo nav jāsaskaņo tikšanās laiki. Vai mēs esam gatavi pāriet uz virtuālo saziņu?

Un – mana nesenā pieredze saka – nē. Cerība, ka virtuālā saziņa var pilnībā aizvietot klātienes tikšanos, ir ilūzija. Priekšroka virtuālajai saziņai bija kādas domubiedru grupas spožums un posts. Es piederēju šai grupai.

Domubiedru grupas kodols bija radies internetā, diskutējot par sev svarīgām tēmām un atrodot līdzīgu domu paudējus. Savu ideju realizēšanai (interešu aizstāvībai) domubiedri formalizējās un nodibināja biedrību, kam vēlāk pievienojās arī citi. Saziņa lielākoties noritēja virtuālajā grupā, un tas padarīja šo grupu ļoti efektīvu, jo ātri varēja apspriest idejas, vienoties un rīkoties (visbiežāk – komentēt likumprojektus un izplatīt preses relīzes). Tiktāl par špožumu.

Tomēr pieradums pie virtuālās saziņas, izrādījās, bija arī posts. Likums prasa ikvienai biedrībai regulāri tikties klātienē, lai pārrunātu savus plānus, norunātu darbus, tostarp, izvēlētu valdi un pieņemtu gada pārskatus. Tomēr vairums biedru izvairījās no tikšanās klātienē, jo tā ir tikai formalitāte – mēs taču virtuāli varam visu izrunāt! Brīdī, kad radās domstarpības, tās pārauga nopietnā konfliktā, bet viena no konfliktējošām pusēm vēl aizvien atteicās tikties klātienē, jo visu varot noskaidrot virtuāli. Konflikts eskalējās un blīkšķis bija tik liels, ka puse biedru no biedrības izstājās. Vai bija iespējams no tā izvairīties?

• Ikviens ir dzirdējis, ka saziņā tikai nelielu daļu uztveram verbālās informācijas veidā (teiktos vārdus un domu)- ļoti liela loma ir audiālajai informācijai (tonis, intonācija), bet lauvas tiesa – vizuālajai informācijai (ķermeņa valodai, sejas izteiksmei). Kamēr saruna ir racionāla, var izlīdzēties ar verbālo informāciju. Bet konflikti reti ir tikai racionāli, parasti tiem ir ļoti liela emocionālā komponente un, izslēdzot audiālo un vizuālo “kanālu”, mēs vairs nezinām, kā tikt galā ar šo “emocionālo” pusi. Rezultātā konflikts kļūst arvien iracionālāks, bet ierasto līdzekļu, kā to apturēt (intonācija, žesti, sejas izteiksme) – nav. Pat, ja Tu jūti, ka diskusija kļūst nepieņemama, Tev nav iespējas to ietekmēt, jo Tavi iebildumi pazūd pārējo vārdu jūrā.
• Cilvēkiem, kas regulāri raksta vai lasa anonīmos komentārus internetā, mainās izpratne par to, kas ir pieļaujams vai nepieļaujams virtuālajā sarakstē. Nereti vides anonimitāte ļauj beidzot paust savas ikdienā slēptās emocijas, ilgas, nepatiku un naidu, kā rezultātā anonīmie komentāri kļūst rupji, uzbrūkoši, visvaroši vai klaji apmelojoši. Ja kāds to regulāri praktizē vai lasa, ar laiku zūd izpratne, ka virtuālā gānīšanās ir nepieņemams izteiksmes veids, ko cilvēki atļaujas tikai tāpēc, ka tas ir anonīmi. Rezultātā, ja kāds sāk to turpināt arī neanonīmā sarakstē, adresāts vai citi lasītāji to neatpazīst kā nepieņemamu (prastu) uzvedību. Ņemot vērā mūsu grupas rašanos (internetā), daļa no tās bija arī bieži anonīmo komentāru rakstītāji un lasītāji.
• Organizācijas, tiekoties klātienē, parasti arī protokolē savus lēmumus. Virtuālā vide “izlaiž” – kāda jēga protokolēt, ja viss tāpat notiek rakstiski? Bet brīdī, kad rodas domstarpības, atrakt visas sarunas un pierādīt, kuras no tām nozīmē “pieņemtus lēmumus” ir neiespējami. Nepastāvot formālām tikšanās reizēm, “atskaites punktiem”, darbība kļūst haotiska.
• Virtuālā sarakstē Tu vienlaicīgi esi klāt un neesi klāt – un to nezini ne Tu, nedz arī citi. Ja Tu klusē un sarunās neiesaisties – neviens nezina, vai Tu visam piekrīti, vai vienkārši – tajā brīdī neesi tiešsaistē, vai varbūt esi pie datora, bet dari ko citu, un diskusijas ir tikai fona troksnis. Ja ir bijis lēmums, neviens nezina, vai Tu to vispār izlasīji, vai tam piekriti, bet pieņem, ka viss ir saskaņots.

Vai no tādas konflikta eskalācijas varēja aizvairīties un turpināt “virtuālo” biedrību? Var jau būt, ka domubiedru grupas sākotnējais vienojošais mērķis bija zudis (pareizāk sakot – sasniegts), un biedriem dienaskārtībā jau bija citi jautājumi. Varbūt šķiršanās bija neizbēgama – gan klātienē, gan neklātienē. Bet vai tas būtu noticis tik asi?

Nezinu.

Ņemot vērā manu pieredzi, virtuālajā grupā, ikvienai citai grupai vai uzņēmumam, kas praktizē virtuālo sadarbību, varu pāris lietas ieteikt:

1. Klātienes tikšanās ir nepieciešamas tik un tā. Ne tik bieži kā klātienē strādājošiem, bet tomēr – ir nepieciešamas!
2. Virtuālās diskusijas neatsver formālu lēmumu pieņemšanu – un šobrīd ir diezgan daudz rīku, kā to praktizēt arī virtuāli, balsojot.
3. Nekad, nekad nerisiniet konfliktus virtuāli, it īpaši, ja sabiezē emocionālais fons. Tas ir bezjēdzīgi un novedīs pie konflikta eskalācijas!
4. Nepraktizējiet “naidpilnus” komentārus virtuāli vai mājas ķēķa sarunās un nepieņemiet citu gānīšanos. Mēs katrs pats esam atbildīgs par savu emocionālo higiēnu, un internets nav duša vai pirts. Mazgājies mājās, pirms izej sabiedrībā, pat, ja Tu to vēlies darīt anonīmi.