Jā, mani kaitina, ja cilvēki, nespējot pieņemt citādo, citādos pazemo, aprunā, diskriminē, uzliek dažādas pašiedomātas robežas, nespēj izrādīt ne drusciņas iejūtības, un uzskata, ka viņiem ir morālas tiesības to darīt. Un tas “citādo” spektrs ir pietiekami plašs. Tautība, ādas krāsa, seksuālā orientācija, invaliditāte, speciālās vajadzības.

Kāpēc mani tas satrauc?

Varbūt tāpēc, ka esmu kreile?

Vai man kā kreilim ir vajadzīgas īpašas tiesības? Kā uz to skatās. Ja šauri: jā, es gribu ko citu, kas labročiem, proti, rakstīt un darboties ar kreiso roku. Ja skatās plašāk – es tikai gribu to pašu, ko labroči, proti, rakstīt un darboties ar vadošo roku. Labročiem tā ir labā, kreiļiem tā ir kreisā.

Jūs teiksiet – bet kreiļi jau mūs nekā neapdraud! Atšķirībā no tiem citiem citādajiem.

Bet pirms 35 gadiem nezin kāpēc pedagogi domāja, ka apdraud gan. Manā ģimenē man ļāva būt kreilei, darboties ar kreiso roku. Bet skolā manu mammu skolotāja pārliecināja, ka man turpmāk jāraksta ar labo.

Skolotāja minēja vairākus argumentus, kāpēc:

• ja es rakstīšot ar kreiso roku, man izsmērēšoties rakstītais un vienmēr būšot noķēpātas rokas,
• kreiļiem esot neglīts rokraksts,
• ja es mācēšot darboties ar abām rokām, tad tas būšot izdevīgāk tad, kad es salauzīšu roku.

Šodien, skatoties no pieaugušas sievietes perspektīvas, varu teikt – tās visas bija muļķības. Smieklīgi, ka skolotāja – labroce, daudz labāk zināja, kā man, kreilim, labāk dzīvot, un ignorēja manas domas.

Pirmkārt, manas burtnīcas un rokas arvien bija noķēpātas, jo mana vadošā roka bija kreisā, bet rakstīju ar labo, kas bija daudz nedrošāka. Tagad skatos, kā mana meita, kreile raksta – izskatās mazliet dīvaini, bet nekas neķēpājas.

Mans rokraksts sākumskolā bija pabriesmīgs. Tieši tāpēc, ka rakstīju ar roku, kas nebija mana vadošā. Tā bija drebstelīgāka. Manas meitas, kreiles, rokrakstam nav ne vainas.

Roku ne reizi tā arī nesalauzu, lai izbaudītu privilēģijas no abrocības. Nedomāju, ka to nožēloju.

Tomēr es drīkstēju uz tāfeles rakstīt ar kreiso roku. Katru reizi man pie tāfeles bija jānoklausās klasesbiedru izbrīns – Tu taču raksti ar kreiso roku. Nekas briesmīgs, bet kaitinoši, it īpaši, ja regulāri atkārtojas. Mani pašu nekad nav interesējis, ar kādu roku kāds raksta uz tāfeles. Vai tas prasa briesmīgi daudz paškontroles, neizrādīt katru reizi skaļu izbrīnu, pamanot ko atšķirīgu? Manai meitai tā neviens neprasa. Visi zin, ka viņa ir kreile un nebrīnās. Ar mīļu skaudību skatījos, ka manai meitai bērnudārzā bija izveidots kreiļu stūrītis, kur audzinātāja bija salikusi bildes par kreiļiem svarīgām lietām, lai vieglāk mācīties.

Kad ēdām pusdienas, man klasesbiedri nereti pārmeta, ka es ar savu kreiso roku viņiem traucēju, jo mūsu elkoņi, zupu ēdot, saskārās. Nevienam neienāca prātā, ka tieši tikpat viņi traucēja man, un patiesā problēma nebija kreiļos vai labročos, bet gan: mēs sēdējām pie galda saspiesti kā siļķes mucā. Galds bija pārāk šaurs.

Protams, pirms trīsdesmit pieciem gadiem attieksme pret kreiļiem bija gana iejūtīga, ja salīdzina ar to, kā bija pirms gadiem 500, kad viņus dedzināja uz sārta.

Un tomēr, salīdzinot manu un manas meitas pieredzi, attieksme ir mainījusies, un vismaz kreiļiem dzīvi vairs nebojā, un pat – neviens viņus neuzskata par kaut ko īpašu. Tikai cilvēki, kas raksta un ēd ar kreiso roku. Kas tur tāds? Kas šajos 35 gados ir mainījies? Varbūt pārējie ir spējuši paskatīties plašāk?