Pirms pāris nedēļām programmētāju kopiena sajūsminājās par Bārbijas centieniem kļūt par datorinženieri. Nedomājiet, ka visi vīrieškārtas programmētāji ir briesmīgi seksisti – viņiem nav iebildumu pret sievietēm, kas programmē. Bet viņus uzjautrināja Bārbijas stāsts. Acīmredzot, Bārbijas ideologi nolēma iet līdzi laikam un ļāva Bārbijai kļūt modernai – mācīties programmēt. Labi iecerētais gan turpinājās datorinženieriem neierasti: Bārbija nolēma kļūt par tādu datorinženieri, kas tikai zīmē (robotkucēnu), bet zīmējumu tālāk saprogrammēs puiši tā, lai uzzīmētais robotkucēns mācītu bērniem programmēt. Darbojoties Bārbija atklāj, ka viņas datorā ieperinājies vīruss (oi), glābjot savas datnes, viņa inficē arī māsas datoru, un, tā turpinātos un māsa pazaudētu visas savas datnes, bet viņu (par laimi) izglābj labie puiši Stīvens un Braians (īsti vīrieši) un salabo datoru (kā jau vīriešiem pienākas). Galu galā, Bārbiju varētu arī aizsūtīt ekspedīcijā uz Marsa un, ejot ārā no kosmosa kuģa, viņa sapītos vados, bet viņas dzīvību glābtu cēlais bruņinieks Kens. Jo viņa vienkārši tāda ir radīta – būtne, kuras vienīgās intereses ir skaistas drēbes, vīrieši un sevis parādīšana, izmantojot labdarību. Viņa nespēj būt savādāka. Bārbijas rīcībā tās radītāju ieliktā filozofija lien ārā, lai arī ko viņa iesāktu.

Tāpat sanāca arī Latvijas McDonald’s šefam Hasbulatova kungam, kurš paziņoja, ka turpmākai peļņas izaugsmei “mūsu lielākais konkurents ir mājās gatavots ēdiens“. Izlasiet rakstu – neviena vārda par ēdiena kvalitāti un klientu labsajūtu, tikai par naudu, investīcijām, peļņu, izaugsmi, un to, kā vairāk cilvēku atdabūt uz viņu ēstuvi, paplašinot pakalpojumu klāstu. Varbūt kāds iebildīs, kas biznesa galvenais mērķis ir taisīt naudu. Labi, lai taisa, bet ne ar mani! Vai maniem bērniem patiktu skolotājs, kas ienāk viņu klasē tikai naudas pēc? Diez vai. Vai man patiktu ārsts, kura vienīgā interese būtu mana nauda? Nepatiktu. Es meklētu citu. Tieši tas pats attiecas uz restorānu. Sandija no Māmiņu kluba atgādina arī par sociālo atbildību – situācijā, kad piektdaļai pirmklasnieku ir liekais svars, prātot, kā aizvilināt ģimeni no mājās gatavota ēdiena uz neveselīgo uzkodu restorānu, nav pārāk sociāli atbildīgi. Bet kuru tas uztrauc – galvenais tik un tā ir peļņa, vai ne?

Līdzīgi sanāca arī Maximas Latvijas šefam Jasinska kungam, kas pēc pagājušā gada traģēdijas paziņoja, ka atkāpjas tie, kas vainīgi. Pēc šī gadījuma Maxima vadība Lietuvā saprata, ka pārāk labi tas izklausījies nav, un Jasinskim uz laiku piešķīra atvaļinājumu un pārcēla citā darba vietā, turpmāk uz diskusijām sūtot savu nolīgto PR puisi, kas dabūja locīties kameru priekšā, bet vai tiešām pat labs PR var noslēpt āža kāju? Starp citu, arī pirms tam Maxima centās mazgāties ar PR, stāstot par savu “sociālo atbildību” – atpirkšanos.

Ko es ar to gribu teikt? Neko daudz. Skatieties, kam atstājiet savu naudu, un neignorējiet izlīdušo āža kāju. Jo tieši to tā arī nozīmē.