Personīgi. Ēdiens. 18.diena no 21.

Diskusijām par to, ko bērni ēd, pievienojusies Ilze Lipska. Varbūt mēs vienkārši par daudz ņemamies ap bērnu ēšanu vai neēšanu? Varbūt, pavisam vienkārši, tā ir tikai skaista atruna, lai nesarežģītu dzīvi un nemainītu ēdienkarti veselīgākas virzienā “jo bērni veselīgu neēd“. Jo es baidos atzīt, ka nemaz nemāku uztaisīt.
Mans 21 rakstīšanas maratons tuvojas finišam, un iedomājos – mani mīļie, izturīgākie lasītāji, varbūt ir kaut kas tāds, ko vēlaties pavaicāt man? Jautājiet ātri, lai varu paspēt atbildēt!
Bet, kamēr jūs domājiet, es gribu turpināt par bioloģiskās pārtikas dārdzību. Bioloģiskās pārtikas saražošana izmaksā dārgāk, un jautājums, vai tās labumi (kvalitāte + mazākas ārējās izmaksas un negaidītas iekšējās izmaksas) kompensē cenu starpību? Tas, kā mēs to uztveram, ir atkarīgs no mūsu motivācijas un finansiālajām iespējām, kā arī produktu pieejamības. Bet – kāpēc bioloģiskajās saimniecībās produkti ir dārgāki?
Es domāju, ka bioloģiskie zemnieki paši to var izskaidrot vislabāk. Un viņi arī tā dara. Bet es paskaidrošu, salīdzinot ar nozari, ko pārzinu labāk: izmantošu manas zināšanas par rūpnieciskajiem produktiem ar ekomarķējumu, jo domāju, ka tur ir daudz līdzību.
Pirmkārt, bioloģiskā lauksaimniecība uzliek zemniekam daudzus ierobežojumus un arī papildus prasības, kas jāievēro. Un, lai tās saprastu un zinātu, kā rīkoties, ir nepieciešamas zināšanas, un to apguve pieder pie zemnieka darba laika. Un tāpat arī kursi un konsultācijas maksā.
Bioloģiskā saimniecība prasa vairāk roku darba, un lauki dos mazāk ražas, un dzīvnieki mazāk pieņemsies svarā. Tāpēc taču visi mēslojumi un pesticīdi domāti, lai produkcijas audzēšana būtu lētāka arī pieplusojot izmaksas par tiem pašiem pesticīdiem un mēslojumu.
Vai esat dzirdējuši  frāzi shit in – shit out jeb mēsli iekšā, mēsli ārā? Proti, bioloģiskās saimniecības nevar iepirkt lētākās izejvielas kur pagadās – viņiem ir jāievēro stingras prasības, kādas izejvielas (sēklas, barību dzīvniekiem u.c.) pērk.
Un vēl – lai auditoriem pierādītu, ka zemnieks ir ievērojis visas prasības, un pircis tikai augstas kvalitātes izejvielas, bioloģiskajām saimniecībām nepieciešams veikt “pierādījumu” uzskaiti. Un tāpat arī viņiem jānodrošina savu produktu izsekojamība – piemēram, kuram malumam pieder veikalā X nopirktā miltu paciņa, un arī tam nepieciešama laba uzskaite.
Un – arī par sertificēšanos ir jāmaksā. Bet ir arī labā ziņa – bioloģiskajiem zemniekiem ir lielākas subsīdijas.
Produkta cenu veikalā nenosaka ne tikai zemnieka prasītā maksa (bet tai vismaz ir jānosedz pašizmaksa). Produkta cenu nosaka arī transportēšanas un vairumtirgotāja izmaksas, un iepakojums, un veikala izmaksas, kas nav nemaz tik mazas. Tā rezultātā  cena veikalā pieaug divas reizes, salīdzinot, par kādu cenu zemnieks to piegādā veikalam. Un, jo mazāks zemnieks, jo dārgāk izmaksā transportēšana. Jo mazāks veikaliņš (ekoveikaliņš), jo lielākas ir veikaliņa uzturēšanas izmaksas pret preču apgrozījumu.
Tas viss sadārdzina produktu. Vai esam gatavi par to maksāt? Cik liela ir mana motivācija, lai pieciestu cenas pieaugumu? Bet – brokastu pārslas parastās pilnīgi noteikti izmaksā dārgāk kā bioloģiskā putra ar biologisko pienu. Pamēģiniet! Turklāt – Tiešā pirkšana ievērojami samazina produkta izmaksas, jo nav vairs vairumtirgotāja un mazumtirgotāja, un mazāk iepakojuma, bet – pašam tad ir jāiegulda savs darbs.
Šodien pārkāpu savus noteikumus dzert tikai bioloģisko kafiju – kafejnīcā, kur man bija tikšanās, bija tikai smalkas tējas, un es nemaz neesmu pārliecināta, ka tā ir videi mazāk kaitnieciska, jo katra tējas paciņa bija iepakota, un tējas maisiņš nevis no papīra, bet smalka auduma vai neilona (ko pēc tam izmetam miskastē). Sadrūvējos. Vēlāk, pasākumā, izdzēru kafiju vienkāršo. Tomēr – vairāk kā divas nedēļas es dzēru kafiju tikai mājās vai vienreiz ciemos, jo tur bija bio-kafija. Turklāt, ļoti garšīga. Nebiju pamanījusi, cik bieži man tomēr sanāk ēst ārpus mājas, un – cik arvien mazāk prieka man tas sagādā.
Teja 2
Mana apņemšanās – atgriežos pie kafijas mazdzeršanas. Tas nemaz nebija pārāk grūti un šajā laikā iepazinu daudz labu tēju vai karsto dzērienu.

Jana, draugos ar Tiešo pirkšanu 

logo-personigi ediens

Logo
Kampaņu “Personīgi.Ēdiens” atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds

2 responses to “Personīgi. Ēdiens. 18.diena no 21.

  1. Sveika, Jana!
    Mani ļoti ir (un turpina) iepriecināja Tava rakstu sērija par bioLOĢISKU! pārtiku. Domāju, ka šādām sarunām, nešūmējoties par to, kas ir pareizi un kas nē, bet runājot par pieredzi un vienkāršiem faktiem, būtu jābūt vairāk!
    Gribēju dalīties savās pārdomās un uzzināt Tavu viedokli par sekojošo: pēdējo gadu dzīvojot Francijā un tad atgriežoties Latvijā pamanīju, ka ekoloģiski neesam vēl tik tālu attīstījušies. Šeit bioloģisks joprojām skaitās ekskluzīvs un modes lieta, kam līdz ar to var uzlikt lielu uzcenojumu. Savukārt Francijā pilnīgi visos “parastajos rimi” ir atvēlēta nodaļa ar tieši bioloģisko pārtiku, kur bieži vien var produktus atrast lētāk (piemēram to pašu kafiju!) vai par to pašu cenu, bet ar īsto sertifikātu. Nav, protams, frančiem nekāda eko lielvalsts, bet attālinoties no pārtikas jautājuma, arī iepakojumā vairāk dominē kompostējama bio-plastmasa, kartons un pārstrādājamie materiāli. Arī katrā saimniecībā dzeltenais šķirošanas konteiners ir pašsaprotama lieta blakus zaļajam – to rajoni apmaksā par valsts naudu, kamēr šeit uz lūgumu manā pagalmā ielikt šķirošanas konteineru, saņēmu atbildi, ka šis nams neesot viņu pārziņā un ka namsaimnieks konteineru negrib, savukārt Rimi pārdevēja pēc trešā lūguma nedot man jaunu plastmasas maisiņu nopirktajām zeķītēm nesaprašanā uzrej: “Nu a ko, tad jūs viņas kājās vilksiet, vai? Tur taču blakus ir produkti, sasmērēsies!”
    Kā Tev liekas, ko un kā mēs paši varam darīt (vairāk vai vispār), lai videi draudzīga domāšana iesakņotos kā pašsaprotama un lai no radiem man mazāk nāktos dzirdēt, ka esmu DonKihots?
    Otrs jautājums, par ko es būtu ļoti priecīga, ja Tu pastāstītu savu pieredzi: esmu studente ar ciešu darba grafiku un maziem līdzekļiem. Cenšos pēc iespējas pirkt kvalitāti, nevis kvantitāti, kā arī esmu domājusi par tiešās pirkšanas pulciņu, tomēr šobrīd tas viss vēl nav savienojams. Kādi produkti būtu tie pirmie, no kuriem jāatsakās rūpnieciski ražotā formā, tas ir, vai ir tādi produkti, kuru ražošana/patērēšana ir kaitīgāka vai mazāk kaitīga man un videi?
    Vai, baigais palags sanāca! Atvainojos. Bet par šo tēmu vajag runāt!
    Paldies Tev!
    m

  2. Paldies par rakstiem. To lasīšana sakrita arī ar laiku, kad es pabeidzu lasīt grāmatu “Ēst lai dzīvotu” ( kas gan nereklamē bioloģiskos produktus), bet gan pastiprinātu augļu un dārzeņu ēšanu, un samazināt piena un gaļas produktu patēriņu. Daudzas tēmas arī man aktuālas. Par dārdzību – viss jau ir relatīvi – nezin kāpēc visiem šķiet ok maksāt par čipšiem milzu naudu ( ja salīdzina ar patieso kartupeļu cenu) un citiem pārstrādātiem produktiem, par gaļu, bet labiem dārzeņiem, augļiem nē. Pierasts, ka tie ir lēti, lai gan patiesībā prasa tik daudz darba.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s