Droši vien šodienas ieraksts būs haotisks – mājās atgriezāmies vēlu, jo svinājām manas bijušās priekšnieces  H. apaļo jublileju. Viņa ir vāciete, bet jau daudzus gadus dzīvo Latvijā. Satikāmies bijušie un esošie kolēģi. Ēdām gardo namamātes paštaisīto cienastu un runājām par daudzko, tostarp ēdienu un tiešo pirkšanu.

Es deviņdesmito gadu sākumā studēju Vācijā, Minsterē, pilsētā, kas lepojās ar savu vides politku. Minsterē šķiroja atkritumus, tukšās alus, piena, sulu pudeles pieņēma ikviens lielveikals. Pašvaldība man ļāva divas nedēļas paviesoties dažādos savos vides dienestos – bīstamo atkritumu pieņemšanas placī, poligonā, notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, plānošanas departamentā un citur. Par vides aizsardzību runāja ne tikai pašvaldībā – arī “parastie” minsterieši paši daudz par to runāja un vērtēja savu rīcību. Tomēr iepazinu arī lielveikalu pārtiku un “industriālo” ēdienu studentu ēdnīcā. Sākumā man lēto ēdienu leiputrija patika, kamēr atklāju, ka MAN nepatīk. Gaidīju, kamēr vecāki man atsūtīs rupjmaizi, bet ikdienā pārtiku no jogurtiem, musli un augļiem. Atgriežoties Latvijā, vides politikas jomā nokļuvu senā pagātnē. Pilsonis parastais par to nedomāja vispār. Vēroju, kā mūs pārņem lielveikalu kultūra.

Darbs pie H. man ļāva mazliet atgriezties savā Minsteres pagātnē, kur cilvēki domāja par vides aizsardzību arī ikdienā. H. pati aizrāvās ar ēst gatavošanu un savā kaislībā vilka iekšā savus kolēģus. Ēdienu vajadzēja gatavot no ļoti labiem produktiem un izbaudīt kā feinšmekerim. No viņas iemācījos, ka pirkt gatavos šašlikus veikalā ir “zem sava” goda, un gaļas samarinēšana ir ļoti vienkārša, pie tam ir daudz vairāk recepšu, kā etiķis un sīpoli. Gaļu vajag pirkt tirgū no zināmiem pārdevējiem. Starp citu, arī tur ir sava burvība, jo ietver parunāšanu ar pārdevēju par dzīvi un produktiem – no kurienes tie nākuši, kā tos audzē. H. var daudz pastāstīt par savas produktiem savā virtuvē – no kurienes tie nākoši, kā tos audzē, uzņēmumu vēsturi. Vīns ir no vācu vecākās bioloģiskās vīna darītavas.  Ēdiens, personīgi.

H. pati bieži vien pasūta produktus no zināmiem zemniekiem, un aicina savus draugus un paziņas pievienoties “koppasūtījumā”.  Satiku A., kas jau pāris gadus piedalās tiešas pirkšanas pulciņā. Viņas dēļ es sen jau prātoju, kur atrast šādu pulciņu sev, bet manā tuvumā neviena nebija. A. apsola man  atsūtīt savu piegādātāju kontaktus un sava pulciņa izstrādātās “instrukcijas”. Starp citu, kooperēšanās un dalīšanās zināšanās ir ļoti raksturīga tiešās pirkšanas cilvēkiem.

Runājām par lēno dzīvi. Igauņu zinātnieks M. stāsta savu lēnās dzīves versiju, kad viņš būs pensijā: dzīvot uz mazas salas Igaunijā, sagaidīt tūristus, un simpātiskākās vecās kundzes ielūgt uz kafiju.

Jana, draugos ar Tiešo pirkšanu 

Šodien eju ēst gatavošanas kursos pie Ditas. Es, protams, nākošnedēļ kaut ko jaunu uztaisīšu!