Personīgi. Ēdiens. 13.diena no 21.

Vakardien bija pirmā Jūrmalas Tiešās pirkšanas pulciņa tikšanās (tikāmies Pasaku mājā Undīne), sveču gaismā iepazināmies un norunājām darbus kā sākt. Dzērām lauku tējas, ēdam rupjmaizi ar medu, ko laipni sarūpēja Undīnes saimnieks (liels paldies Ingum). Atsaucu atmiņā kādu citu pasākumu aizvakar, kas pulcēja ļoti pārtikušus cilvēkus, lai runātu par zaļo dzīvesveidu un tika klāts izsmalcināts galds. Salīdzinājums raisīja manī pārdomas, cik ļoti zaļais dzīvesveids ir luksus, un cik – dzīves nepieciešamība? Vai bioloģiskā pārtika ir tikai ļoti, ļoti labturīgajiem, vai – visiem, it īpaši tiem, kam ir mazi bērni? Kādā citā tikšanās reizē, pēc manas lekcijas, man klausītāja pajautāja: “vai man jājūtas ļoti slikti, ja es nevaru atļauties bioloģisko pārtiku“? Man šīs jautājums iedūra sirdī. Sāpīgs, vai ne?

Kāds ir tas cilvēks, kas vēlas savai ģimenei bioloģiski audzētu pārtiku? Un kāds ir cilvēks, kas var to atļauties?

Par to, kāds ir zaļā patērētāja portrets, Vides vēstīs rakstīja Ilze Garda: “Lielākoties tās ir precētas sievietes, kurām ir vismaz viens bērns, un cilvēki, kas augstu vērtē drošību un siltas cilvēciskās attiecības”. To mēs varējām redzēt arī savā Jūrmalas pulciņā. Ar līdzīgiem datiem iepazīstināja kampaņas “Bioloģiski” atklāšanā: sieviete pēc trīsdesmit, ar bērniem. Kāpēc?

Vai tas ļoti saistīts ar rūpēm par sevi un par ģimeni, kur biežāk atbildību par tās emocionālo un fizisko labklājību uzņemas sievietes? Bet cik tur daudz ir patiesības, cik aizspriedumu? Piemēram, ir uzskats, ka sievietes drīzāk izvairīsies no riska kā vīrieši, tomēr- varbūt tas ir tikai aizspriedums. Kāds pētījums, salīdzinot vīriešu un sieviešu rīcību finanšu tirgos, nekādas lielas atšķirības neatklāja. Būtu ļoti interesanta tēma pētījumiem, nudien.

Savā Jūrmalas pulciņā mēs karsti spriedām par bioloģiskās sertificēšanās nepieciešamību, tieši tāpat kā vakar virutālajā vidē par manu vakardienas ierakstu. Cik ļoti varam paļauties, ka zemnieki, kas vēlas būt bioloģiskie, bet nesertificējas, tādi patiešām ir?  Cik ir tādu, kas maldina patērētāju apzināti, cik – neapzināti, jo nemaz nezina, kādas ir prasības bioloģiskajām saimniecībām? Cik ir tādu, kam šķiet – visa šī ņemšanās “bez pesticīdiem” ir muļķīga, jo visi vēl aizvien ir dzīvi un tāpēc mazliet pamānīt jūtelīgo pilsētnieku nav nekāds grēks? Lai gan to, ka intensīvā lauksaimniecība (tostarp pesticīdu izmantošana) ļoti kaitē videi, apzinās gandrīz ikviens. To, kādu ietekmi tās produkti atstāj uz tās ēdājiem, ir daudz grūtāk pierādīt, bet – parādās aizvien vairāk pārliecinošu pētījumu, ka nelabvēlīga ietekme ir.

Ja runājam par bioloģisko produktu dārdzību, Tiešās pirkšanas pulciņi ir atbilde tai, jo tas ir veids, kā bioloģiskos produktus pirkt “pa tiešo” no piegādātāja bez nodevas starpnieku ķēdēm. Bet Tiešās pirkšanas pavadonis ir personīgais ieguldījums, personīgais laiks, jo kādam tā piegāde jāorganizē un kādam produkti jāsadala. Protams, var arī no zemnieka pasūtīt visu pats, bet viena cilvēka dēļ zemniekam dzīt savu mašīnu ir neizdevīgi. Tiešās pirkšanas pulciņi ir vairāku ģimeņu sadarbība (tā rodas kooperatīvi), lai zemniekam būtu izdevīgāk piegādāt savus produktus savam klientam.

Zalbariba

Jana, draugos ar Tiešo pirkšanu 

logo-personigi ediens

 

Mana apņemšanās saistīta ar Tiešo pirkšanu – apzināt iespējamos bioloģisko produktu piegādātājus. Tas būs kopīgs mūsu grupas darbs.

 

 

Logo
Kampaņu “Personīgi.Ēdiens” atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s