Šodien Undīnē plānota pirmā tikšanās Jūrmalas Tiešās pirkšanas pulciņa entuziastiem. Tiešā pirkšana vadās pēc pieciem principiem – sezonāla vietēja, bioloģiskā pārtika, veģetāra vai demitāra (sauksim to tā, labi?) pārtika – par to jau rakstīju  un – īsās pārtikas ķēdes. Kas tās tādas?

Īsā pārtikas ķēde nozīmē pēc iespējas mazāku staprniecību starp ražotāju un patērētāju. Visīsākā ir tiešā pirkšana- tieši no zemnieka rokām. Kāpēc tas ir labi? Par to mēs runājām Tiešās pirkšanas seminārā Rīgā – jo vairāk starpnieku (kas arī grib nopelnīt), jo dārgāks kļūst produkts vai arī – mazāka vērība pie pievērsta tā kvalitātei. Bet par ko mēs gribam maksāt – par starpniecības pakalpojumiem vai par kvalitatīvu produktu?

Garās pārtikas ķēdes arī nozīmē industriālo pārtiku – mēs taču zinām no lielveikaliem – tomātiem jābūt vienāda lieluma, piegādēm precīzi laikā, visos lielveikalos viens un tas pats – mazās zemnieku saimniecības to vienkārši nevar nodrošināt. Garās pārtikas ķēdes arī nozīmē krietni vairāk konservantu un iepakojuma, lai produkts pārciestu transportēšanu un ilgāk saglabātos ēdams. Cik daudz no veikala produkta cenas saņem pats zemnieks? Esmu meklējusi, bet neesmu atradusi tādus pētījumus, mutiski man ir teikuši zemnieki – sadārdzinājums ir pat divas reizes. Tiem produktiem, kas nāk pie mums no lielas tālienes – piemēram, kafijai, ražotājs saņem pat tikai 10 daļu un mazāk. Un, tā ir mana pieredze – jo tālāk no piegādātāja ir patiesais saņēmējs, jo mazāk viņu ietekmē saņēmēja intereses.

Vakar kopā ar bērniem aizbraucu ciemos pie zemnieka Jāņa, kas mums piegādā olas un pienu. Viņš izbrīnījās, kas uzprasījos ciemos, bet piekrita. Lauku (govs) piens man nekad nav garšojis, arī tagad to dzer  tikai vecmāmiņa, bet lauku olas gan man garšo. Jānis nav sertificējies kā bioloģiskais zemnieks, tāpēc arī nepaļaujos uz vecmāmiņas apgalvojumiem, ka tur viss ir teju bioloģisks, bet tas ir jaredz pašai. Un pieredze, ko šobrīd paužu jums pilnīgi droši – inspicēšana nav radīta man, un, neskatoties uz manu uzglītību, tā ir nepietiekama, lai novērtētu bioloģiskumu uz “vietas”.

Bet vistas, kas mani interesē, aug patiešām labos apstākļos – vairākos voljēros, svaigā gaisā ar nojumīti. Voljērā izmētāti kāposti, sagriezti ķirbji, katls ar putru. Vēl vistām ļoti patīkot ziedu atbiras no siena – tie ir ziediņi un sēkliņas, kas izbirst no govīm dotā siena, bet labi noder vistām. Tomēr, Jānis mazliet dod arī kombinēto barību čaumalu biezumam. Lai gan mani interesē, kāda tā ir, tomēr nepaprasu to apskatīt. Nē, es nemāku inspicēt zemnieku, saku jums to droši, bet esmu pateicīga, ka Jānis ir bijis tik laipns un mūs ar bērniem uzņem. Bet bērni, apskatījuši govis un rokās paturējuši vienu mīlīgu vistiņu, pievēršas kaķēnu saimei.

Jāņa piegādātās olas ir lētākas kā veikalā, un mēs ievērojami samazinām iepakojuma daudzumu – izmantotās olu kastes atgriežas pie viņa. Tāpat arī piena pudeles tiek izmantotas vairākkārtēji, jo viņš pienu ielej mūsu sagatavotajā pudelē no kannas.

Prasu Jānim, kāpēc viņš nav sertificējies kā bioloģiskais? Viņš īsti tam neredz jēgu, viņam ir labi tā kā tagad ir. Viņu krietni vairāk interesē zeme un saimniekošana, nevis papīri. Laukiem pesticīdus viņš neizmanto- viņam ir pašam savu govju mēsli, un kartupeļi augot griezdamies (jā, tos mēs arī pērkam). (Papildinājums: pesticīdi protams nav tas pats, kas mēslojums, bet tā bija atbilde uz manu jautājumu, ietverot saīsinājumu – vienīgais, ko lieku uz lauka, ir govju mēsli). 

Atceļā bērni bija pārāk izsalkuši, lai izciestu līdz mājām, tāpēc iegriežamies nelielā ēstuvītē. Prasu, no kurienes nāk dārzeņi? Viņa saka – no vairumtirgotāja. Es kārtējo reizi pabrīnos – apkārt ir lauki, viņiem katru nedēļu garām brauc Jānis, lai vestu mums pienu, olas un kartupeļus, bet ēstuvīte turpat visu pērk no vairumtirgotāja. Kāpēc ir jāpagarina pārtikas ķēde, ja tā var būt daudz īsāka?

Jana, draugos ar Tiešo pirkšanu 

P.S. 1 Aizmirsu pievienot savu apņemšanos. Viens no produktiem, ko nespēju izdabūt ārā no ēdienkartes, ir brokastu pārslas. Esam pārgājuši uz bioloģiskajām, tomēr arī tās satur cukuru. Bet viens no labākajiem instrumentiem, kas ir manā rīcībā, ir aizmāršīgā mamma. Es nenopirku brokastu pārslas, bet uzvārīju auzu pārslu putru.

P.S.2. Un vēl – šis ieraksts ir radījis vairākas diskusijas. Kāpēc Jānis nesertificējas? Viņš negribēja ielaisties diskusijās par to. Bet, manuprāt svarīgāk par iemesliem, kāpēc viņš nesertificējas, ir mana personīgā izjūta, cik prātīga bijusi Tiešās pirkšanas kustības apzināta izvēle sadarboties tikai ar sertificētajiem – jo vienkāršs ciemiņš nevar izvērtēt visas nianses, tur ir nepieciešamas labākas zināšanas par to, kas ir lauksaimniecība un kas ir bioloģiskās lauksaimniecības prasības. Piemēram, vai jums šķiet svarīgi, vai sēklas ir kodinātas vai nē un vai jūs šo jautājumu uzdotu zemniekam? Bet – ķīmisko vielu atliekas no sēklu kodināšanas nokļūst arī augos. Protams, īsā pārtika ķēde ir laba lieta, bet apvienojumā ar bioloģisko sertifikātu – vēl labāka.