Sveiki, mīļie lasītāji, esmu tikusi savā ēdienu paradumu maiņas maratonā pāri pusei 🙂 lasot jūsu komentārus šajā blogā un arī Facebook, es saprotu, cik patiesībā maz vēl zinu un cik daudz kopā, runājot viens ar otru, mēs varam uzzināt.

Vakar  salīdzināju savu Super tracker atskaiti – un varu būt diezgan apmierināta. Pirms pusgada es pārsniedzu vēlamo kaloriju daudzumu, arī ievērojami (2X) pārsniedzu vēlamo piesātināto tauku daudzumu (mana dārgā au lait un siers). Nepietika šķiedrvielu. Lai gan uzskatīju, ka ēdu veselīgi – paštaisīts plovs, baltais jogurts, augļi. Manā pirmdienas atskaitē  – kaloriju daudzums pietiekams, piesātināto tauku daudzums nepārsniedz normu, pietiekami daudz šķiedrvielu. Par maz kalcija. Un tagad jautājums: kur es varu dabūt kalciju, iztiekot bez piena piesātinātajiem taukiem?

Tomēr es šodien vēlējos pastastīt par to, kāpēc svarīgi izvēlēties bioloģisko pārtiku – Bio-Loģiskie ir uztaisījuši par to jauku multfilmu:

Bet – ja gribi bio, vari paļauties tikai sertificētiem bio-produktiem (vai audzē pats, ja zini, ko dari). Jā, es pērku arī nesertificētus produktus, bet tie manās acīs nav bio – nemānu sevi. JO

1) Bioloģiskās lauksaimniecības, izejot cauri sertifikācijas procesam, zina, ko dara. Varbūt pat ne vienmēr saprot, bet tomēr ievēro prasības. Kamēr citiem zemniekiem šķiet, ka viņi ir gluži bio … lai gan – nedaudz pakaisa Bioraundapu (tas noteikti nav bio, tas pats vecais pesticīds). Kāda zemniece man piedāvāja ekoloģisku teļa gaļu, bet vēlāk sarunā sūdzējās, ka bez pesticīdiem izaudzēt neko tāpat nevar. Tātad – ko tas teļš ēda – nebio produktus? Bet tad jau tas nav bio! Varbūt kāds vēl atcerās paipalu olu tirgotāju, kas savas nesertificētās “eko” olu dējējas baroja ar ĢMO soju. Ne vienmēr tā ir apzināta maldināšana – nereti vienkārši nezināšana, bet rezultātā produkts nav tas, ko mēs vēlamies.

2) Sertificētās bioloģiskās lauksaimniecības kontrolē viņu auditori. Ja saimniecība pārkāps noteikumus – viņa riskē ne tikai ar sertifikāta atņemšanu, bet arī ka būs jāātmaksā pēdējo piecu gadu subsīdijas, jo bio-zemniekiem tās ir lielākas. Pārāk liels risks. Tomēr diskusijās ik pa brīdim uzrodas kāds, kas apgalvo  – visi blēdās, bet vienmēr, kad prasu konkrētus piemērus, izrādās, ka šī ziņa ir no sērijas “viena tante teica”.

3) Atruna, ka biosertifikācijas process ir ļoti birokrātisks un tāpēc neatmaksājas, arī izgāžas. Protams, process ir birokrātisks, bet bioloģiskās saimniecības saņem lielākas subsīdijas – jau tas vien atmaksājoties. Bet, kamēr klientiem sertifikācija nebūs svarīga, arī zemniekiem ne tik ļoti.

Diemžēl, “neekoloģisms” attiecas arī uz omu un radu saimniecībām, kam gribas ticēt, jo radinieks. Tajā brīdī, kad ome sētā nezāļu iznīkšanai palaista raundapu, bet zemesvēžiem vagās pakaisa indi, no tā ekoloģisma nekas pāri nepaliek.

Šoreiz attēlā mans vakardienas virums ar ķirbi no mājas dārza (tur gan nelietojam pesticīdus, varat ticēt) –  ir taču ķirbju sezona. Mana šodienas apņemšanās – publicēju savu ātro recepti – es dalos ar jums savā pieredzē un zināšanās, un labprāt dzirdētu jūsējo. Samazinot gaļas un piena produktu patēriņu, ir jānodrošina pietiekama produktu daudzveidība, un tad jauna pieredze lieti noder.  Šis ķirbju karija sautējums ir vienkāršs  – ūdenī savāra turku zirņus (labāk šķeltos – vietējos, tie manās mājās bija beigušies, bet bija bioloģiskie turku zirņi), kad tie mīksti, pieliek saceptus sīpolus un labi daudz sagriezta ķirbja. Kad ķirbis mīksts, pieliek karija tik daudz, cik pašam patīk (man patīk daudz). Ūdens daudzumu pats koriģē, vai labāk gribi zupu vai putru. Ļoti vienkārši, un, manuprāt, ļoti garšīgi.

Jana, draugos ar Tiešo pirkšanu