Aizvakardienas lielveikala maisā atradās banāni. Lai gan mums mājās ir pašu āboli. Uz viena no banāniem – kods, ar kura palīdzību es “virtuāli” interneta vietnē varu iekļūt banānu fermā. Tātad arī tirgotāji ir manījuši, ka patērētāji vēlas zināt, kā ēdiens pie viņiem nokļuvis, vēlas personīgu piesaisti ar ēdiena ražotāju. Bet vai tas nav māns? Norādītajā lapā ir ziņas par fermas atrašanos, ne vārda – par ķimikāliju lietošanu un darba apstākļiem, piemēram, vidējo izpeļņu. Tas ir tas, kas vismaz mani interesētu. Kādreiz Jānis Ulme izteica domu, kas man sākotnēji pārsteidza, bet – jo vairāk par to domāju, jo – vairāk piekrītu. Viņš teica zaļā atmazgāšana (jeb zaļā maldināšana) ir tad, kad mārketingā tiek ieguldīts vairāk kā vides uzlabošanā. Vai tas, ka es redzu zemnieka seju, bet nevaru autentiskumu pārbaudīt, padara šo banānu personiskāku un tā audzēšanu ētiskāku? Diez vai. Saitē parādās, ka ferma pieder pie Lietusmežu alianses- zīmes, par kuru es netieku gudra, cik bio un ētiska tā varētu būt (lai gan – noteikti labāk kā bez tās). Zīme apgalvo, ka rūpējas par strādnieku darba apstākļiem un samazina ķimikāliju patēriņu. Bet kaut kādas ķimikālijas tomēr lieto? Un kāpēc šī zīme nav uz banāna? Bet šīs ir tikai blakuspārdomas, jo faktiski banāns rudenī virtuvē neiederās –  ir ābolu laiks.

Šovakar kopā ar draudzeni esam ieplānojušas kopīgu suši gatavošanu. Tomēr man radās pārdomas, kāpēc tieši suši un vai es nevarētu kaut ko pamainīt. Kāpēc gan mēs kopīgi nevarētu uzcept sklandu raušus un gardu siera kūku, izmantojot vietējos un bioloģiskos produktus? Un to es arī darīšu – tā ir mana šodienas apņemšanās – pamainīt savus ierastos ēdienus, lai būtu vairāk bioloģiskie un vairāk Latvijas.

Jana, draugos ar Tiešo pirkšanu