Droši vien jūs interesē ne vien tas, ko es apņemos, bet arī – kā man izdodas to īstenot?

Izrādās, negaidīti vienkārši. No rīta dzeru no savu bioloģisko kafiju un dienā – tējas. Tikos ar cilvēkiem, kas mani pazīst kā kafijas dzērāju – viņi pabrīnījās, stāstīju par savu apņemšanos, Tiešās pirkšanas kampaņu un Godīgu tirdzniecību. Tas ir interesanti – manas paradumu maiņas ir iemesls sarunām. Un, ticiet vai nē, man izdevās satikt jaunus interesentus Jūrmalas Tiešās pirkšanas pulciņam.

Bet šoreiz – par demitāriešiem – tie ir cilvēki, kas samazina gaļas patēriņu uzturā uz pusi. Kāpēc uz pusi un kāpēc ne pilnībā?

Nereti diskutējot, ēst vai neēst gaļu, min argumentu, ka tieši gaļas ēšana nodrošinājusi cilvēka intelekta izrāvienu. Bija tā vai nebija? Un protams, stāsts par neaizvietojamajām aminoskābēm – kamēr Amerikāņu pediatru akadēmija un Amerikāņu diētas asociācija apgalvo, ka pārdomāts, pilnvērtīgs veģetārs un arī vegāns uzturs var nodrošināt bērnam visu nepieciešamo. Lai vai kā, pilnīgi neviens nav pateicis, cik daudz gaļas ēdienā ir jāēd, lai nodrošinātu “neaizvietojamo” minimumu (ja vispār ir kaut kas neaizvietojams). Vai vienreiz nedēļā pietiek?

Bet, kas ir skaidrs, un par ko runā uzturzinātnieki – mūsdienu Homo Sapiens gaļu ēd par daudz. Pārāk lielo aizraušanos ar dzīvnieku valsts produktiem vaino arī sirdslimību un citu slimību izplatībā, kas tik raksturīgas attīstītajām valstīm. Dzīvnieku valsts produktos ir daudz piesātināto tauku, bet gaļas produktos varam satikt nevēlamo piedevu buķeti – nitrītus, mononātrija glutamātu, sāli. Un – tieši gaļas saražošana rada lielu daļu siltumnīcas efekta gāzu un milzīgu slāpekļa piesārņojumu. Tomēr gaļas patēriņš strauji aug, un turpinot tādos tempos, arī siltumnīcas efekta gāzes pieaugšot par 80%.

Eiropas zinātnieku grupa Nīderlandes pētnieka Westhoka vadībā secinājuši: samazinot dzīvnieku izcelsmes produkt patēriņu uz pusi, Eiropā ievērojami samazinātos kopējās slāpekļa savienojumu emisijas (40%), siltumnīcas efekta gāzu emisijas (25–40%) un zemes patēriņš lauksaimniecībā (23%). Tad arī ekonomikas ministram nevajadzēs raudāt, ka Eiropas klimata politikas dēļ latviešiem jāpārceļas uz akmens laikmetu.

Tātad, samazinām. Es nevaru pilnībā atteikties, jo mana ģimene nav gatava atteikties, un es vēlos, lai viņi ēstu arī mājās. Bet tas netraucē mani iet uz kompromisu: samazināt ģimenes gaļas un piena patēriņu. Mums tas izdodas. Agrāk desa vienmēr bija ledusskapī – tagad tikai izņēmuma gadījumos. Pamainu iemīļoto ēdienu receptes – mazāk gaļas, vairāk dārzeņu. Biežāk veģetāras pusdienas.

Bet manis pašas apņemšanās – turpmākās dienās gaļu ne biežāk kā divas reizes nedēļā (ieskaitot uzkodas), un nekad ārpus mājām. Esmu demitāriete – tāds, kas ēd gaļu uz pusi mazāk kā agrāk.

Jana, draugos ar Tiešo pirkšanu