Personīgi. Ēdiens. 1.diena no 21

Kad Zane no Tiešās pirkšanas kustības mani uzaicināja rakstīt Seju grāmatai par manām izvēlēm – pārtikas produktiem no bioloģiskās lauksaimniecības un apzinātu ēšanu Tiešās pirkšanas kampaņas ietvaros, aizdomājos par to, kurā ceļa posmā pati esmu. Neapzināta, pamodusies, apzināta vai ļoti apzināta ēšana? Vidusceļā gan. Starp pamodusies un apzināta. Varbūt mēs kādu brīdi šo ceļu varētu iet kopā? Un kāpēc vispār kaut kam tik vienkāršam kā ēšana vajadzētu apzinātību?

Manas pirmās pārdomas par cilvēku nelabvēlīgo ietekmi uz vidi atceros padsmit gadu vecumā, kad, aizrāvusies ar Džeraldu Darelu un zvērudārzu viņa bagāžā, pārdzīvoju par daudzu dzīvnieku sugu izzušanu. Tomēr patiesie iemesli, kāpēc tas tā notiek, man bija visai miglaini.

Kad man dzima bērni, pievērsu vērību savai un bērnu veselībai. Jo vairāk iedziļinājos, jo vairāk mani pārsteidza, cik vieglprātīgi cilvēki peļņas nolūkā lieto ķīmiskas vielas, par kuru ietekmi uz mūsu organismu zināšanas ir visai vājas, vai pat – ja ir brīdinājuma signāli, tie tiek ignorēti. Pirmais, ko es mainīju – kosmētika. Šobrīd pērku tikai kosmētiskos līdzekļus ar ekomarķējumu, tāpat arī- sadzīves ķīmiju ar ekomarķējumu.

Un tā es nonācu līdz pārtikai. Kas ir tas, ko es ēdu, un ko satur pārtika, ko es ēdu? Sāku ar E-vielām, bet … tās ir tikai maza nodaļa no stāsta par pārtiku, ko stāstīšu nākamajās nedēļās. Jo ir arī neredzamā daļa – pesticīdu atliekas, ko satur konvencionālā pārtika, un par kuru, pērkot veikalā, mums nav ne mazākās informācijas.

Protams, interesējoties aizvien vairāk par pārtikas tēmu, Tu uzzini aizvien vairāk. Izrādās, pirmie, kas cieš no pesticīdiem, nebūt nav pircēji – tie ir zemnieki, kas tos izmanto, lai apgādātu mūs ar pārtiku. Un uzzini, ka mūsdienu modernā pārtikas sagādes sistēma dzen nabadzībā tos, kas pārtiku ražo –zemniekus gan Latvijā, gan citās valstīs. To mēs arī redzam Latvijā – sūdzamies, ka lauki izmirst, bet Latgales skolā pusdienās pasniedz no pulverīša gatavotu kartupeļu biezeni, kas mērojis tālu ceļu.

Tāpēc – pievienojieties! Šo trīs nedēļu laikā turpināšu izzināt un meklēt, ko es pati varu darīt, lai mans ēdiens nestu labumu man un neskādētu citiem.

Pirms pāris mēnešiem pasākumā par ilgtspējīgām pārtikas ķēdēm uzzināju, kā kafijas giganti ar Ugandas valdības atbalstu prettiesiski atņem zemniekiem mājas un zemi, lai iekoptu gigantiskas kafijas plantācijas. Mēs dzeram kafiju, nemaz nezinot, ka tās dēļ cilvēki nokļuvuši galējā nabadzībā.

Un pirmā apņemšanās – es negribu piedalīties šajā ķēdē un no šodienas uz nākamo mēnesi atsakos no kafijas, kas nav ar Godīgās tirdzniecības zīmi vai bioloģiskās lauksaimniecības izcelsmes, kas garantē godīgāku attieksmi pret zemniekiem. Arī kafejnīcās un pasākumos (ticiet, man tas būs grūti).

Es pati

 

 

Logo
Kampaņu “Personīgi.Ēdiens” atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds

5 responses to “Personīgi. Ēdiens. 1.diena no 21

  1. Arī uz tēju, droši vien, attiecas tie paši principi. Es atkal aizdomājos, kā būtu mēnesi iztikt bez jebkādas plastmasas iegādes – teju vai neiespējami. Bet palēnām mēs paliksim apzinīgi! Es pievienojos.

  2. Es lietoju pašas audzētu tēju. Zaļo pasūtu no ārzemēm, kur zinu, ka audzēta mazā saimniecībā. Dārgi, tāpēc dzeru to ļoooooti reti, pārsvarā pati sev tējas savācu, jo zinu, ko kad jādzer un kādu tēju kurā laikā. No kafijas faktiski nupat teju gandrīz atteicos. Dzeršu eko kafiju, ja dzeršu, tad reti, kopā ar ciemiņiem. Ārpus mājas – esmu dažas vietās kafijošanas un tējošanas teikusi, ka dzertu, ja būtu tēja/kafija ar eco marķējumu(tur gan nepietiek tikai ar to) – citādi – ūdeni.

  3. žanna cafe, viena no vietām Rīgā, kur ir absolūti sertificēta kafija un kur rūp kāda kafija tiek pasniegta, ir zināms viss, kur lasīta, kur grauzdēta.

  4. Izpelnoties vārdos neizteiktu sašutumu, varu paziņot, ka dzeru tikai Liepājas šķīstošo kafiju, jo garšo. No tējām atzīstu tikai Latvijā vāktās. Nekas nestāv blakus svaigi plūktām piparmētrām, kas aplietas ar verdošu ūdeni. Ja to ielej stikla krūzītē un paskatās pret gaismu, cilvēks ar mazumiņu iztēles spēs sacerēt tikpat garšīgus opusus kā par vīniem vai citiem reibinošiem šķidrumiem. Nu, varbūt šajā klasifikācijā neietilps tik perversas izjūtas kā: slapji akmeņi vai kaķa čuras, kā dažreiz visā nopietnā apgalvo smalku dzērienu pazinēji. Mēs dzīvojām pasaulē, kura pilna ar iestāstītām baudām. Nelaime, ka mūsu muļķa smadzenītes tam visam nespēj pretoties.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s