Pareizā un nepareizā ādas krāsa. Es parakstīju. Un parakstītu vēl aizvien.

Iedomājieties – balle Amerikā, Ņūorleānā, pagājušā gadsimta vidus.

Zāles malā sarindoti krēsli, kur eleganti sasēdušas jaunas dāmas greznās čaukstošās kleitās. Piepeši zālē ienāk vēl viena jauna, bet melnādaina dāma, tikpat krāšņā kleitā. Viņa pieiet pie dāmu rindas un apsēžas brīvā krēslā. Pēc mirkļa pārējās dāmas pieceļas un pulkā dodas prom, sašutušās balsīs skaļi tērgādamas. Melnādainā dāma paliek viena pati.

Vai jūs kaut ko tādu varat iedomāties? Es jā. Lai gan verdzība ASV bija atcelta jau sen, melnādaino amerikāņu diskriminācija dienvidu štatos saglabājās ilgi.

Vai jūs kaut ko tādu varat iedomāties Latvijā?

Bet es gribēju pastastīt par kādu atklāto vēstuli, ko parakstīju. Šo vēstuli arī parakstīja Elizabete Krivcova, Nepilsoņu kongresa pārstāve. Un man prātā neienāca, ka vairāki cilvēki man aizrādīs un pārmetīs nevis vēstules saturu, bet pašu faktu, ka es esmu parakstījusi vēstuli kopā ar Elizabeti. Pārmeta ne viens vien, mutiski par maniem motīviem izvaicāja kāda žurnāliste, un arī rakstiski pārmeta Saeimas deputāte.

Atklātajā vēstulē vairākas nevalstiskās organizācijas izteica nepatiku par gadījumu, kad vienas partijas lobija rezultātā Saeima uzdeva maz zināmai organizācijai Ābeļzieds izstrādāt jaunu mācību priekšmetu “Dzīvesziņa”, mainot mācību programmu skolās – pilnīgi pretēji ierastajai kārtībai, iejaucoties Izglītības un zinātņu ministrijas kompetencē.

Bet ne par vēstuli. Par Elizabeti un mani.

Vai Elizabete ir melnādaina un mēs esam pagājušā gadsimta Ņūorleānā? Nē. Viņa atnāca uz atklāti izziņoto nevalstisku organizāciju sanāksmi, lai apspriestu Ābeļzieda precedentu. Vai man, Janai, vajadzēja aiziet no sanāksmes, jo uz to atnāca Elizabete? Mēs norunājām, ka rakstīsim vēstuli, un Linda Curika apņēmās uzrakstīt pirmo melnrakstu. Vai vajadzēja pateikt, ka Elizabetei nesūtīsim? Kad bijām vienojušies par visiem pieņemamu saturu, un nolēmām to parakstīt, vai vajadzēja pateikt, ka Elizabete to tomēr nedrīkst parakstīt un nedrīkst to iedot parakstīt nevienam citam? Kur mēs dzīvojam?

Latvijai nereti pārmet, ka esam divkopienu valsts, nepieciešama lielāka integrācija, kurai tiek tērēts ne mazums līdzekļu. Bet tad, kad tās cilvēki paši tiekas un vienojas par kopīgām vērtībām, tas izrādās nepareizi un aizdomīgi.

Es varu saprast, no kurienes ceļas bailes- ģeopolitiskā situācija ir sarežģīta. Bet vai mūs apdraud tas, ka Jana un Elizabete atrod kādu vienojošu tēmu? Starp citu, kad Amerikas dienvidu štatos atcēla verdzību, bija ne mazums teoriju, kā baltādaino populāciju apdraud tuvināšanās ar melnādainajiem.

Svarīgi ir arī tas, no kā tad baidāmies un kā sevi pasargāsim. Vai mūs apdraudētu Krievija, ja tajā nebūtu totalitārs režīms? Tai pašā laikā daļa cilvēku vēlmē pasargāt sevi apauj Putina kurpes – sprediķo par morāles pagrimumu Rietumos (kamēr Ziemeļaustrumos vairāk dzer un vairāk kaujas), pieprasa aizliegt homoseksuālisma “propogandu” skolās (Putina Krievijā – principā), aizbāž mutes citādi domājošiem, pārmetot nevalstisku rīcību (Krievijā liek cietumā). Nosargāt sevi no totalitāra režīma, iekopjot totalitārisma iezīmes paši savā valstī?

Pirms nedēļas Krievija aizliedza trim Latvijas pilsoņiem iebraukt Krievijā. Iesaku aizdomāties, kāpēc tieši diviem no viņiem: viens no viņiem ir krievs, kas ir sasniedzis labu karjeru Latvijas valdības partijā. Otrs ir Eiropā slavens latviešu režisors, kas ar panākumiem uzved krievu dramaturgu lugas ne tikai citur Eiropā, bet arī Krievijā. Viņi abi simbolizē to, ko negrib redzēt Putina režīms: dialogu un saprašanos.

P.S. Starp citu, Elizabete nav vienīgā “melnādainā” Latvijā. Kad pussimts NVO un privātpersonu parakstīja petīciju par Rūdi un Karlīnu, galvenā uzmanība bija pievērsta tam, ka to parakstīja Mozaīka. Varbūt kāds pareizais cilvēks vai deputāts jau iepriekš var uzrakstīt to cilvēku sarakstu, kuru paraksts uz vēstules to diskreditēs?

Ņuorleāna

4 responses to “Pareizā un nepareizā ādas krāsa. Es parakstīju. Un parakstītu vēl aizvien.

  1. Man domāt, ka par patieso (ne)vēlmi integrēt sabiedrību liecina fakts, ka 25 gadu laikā tas nav noticis.
    Varbūt ir laiks atzīt, ka kaut ko darām nepareizi?

  2. Atklātā vēstule šķiet ļoti normāla un pamatota (kaut vai tā dēļ vien, ka 27000 bez konkursa? nu forši, vieni vienlīdzīgāki par citiem atkal). Tā homofobija un reliģijas uzspiešana šķiet pilnīgi no pagājušā gadsimta. Atbildes raksts no NA – nu ka viņi ir šitik traki es tiešām nezināju – un riktīgi apsmējos par vārda “kolapss” lietošanu tajā rakstā 😀 Bet šim bloga ierakstam, Jana, es gan gribētu mazliet oponēt, nu tikai drusciņ, tā diskusijai. Aizstāvot kādu ideju būtu tikai saprātīgi paanalizēt, vai cilvēki, kas pievienojas idejas aizstāvēšanai, to galu gala nediskreditē. Piemēram – ja es gatavotu mesidžu par kādu dabas aizsardzības tēmu un kaut kādu sakritību dēļ sanāktu tā, ka tieši šajā konkrētajā jautājumā ar mani vienisprātis ir kāda cirkārt ļoti dabai nedraudzīga organizācija (bet tieši šajā jautājumā mums viedokļi sakrīt) es vienalga nelūgšu viņus kļūt par publiskiem atbalstītājiem savai idejai, jo pirmkārt – tas ir aizdomīgi, ka viņi to atbalsta, jo iespējams viņi to uztver kā vēlāk pagriežamu sev izdevīgā virzienā (jo viņi jaut uz to jautājumu raugās caur savu prizmu), un otrkārt – es negribu kaitināt savus regulāros līdzgaitniekus tā pēkšņi kādā jautājumā apvienojoties ar pierastiem pretiniekiem. No vienas puses tāda liekulība drusku sanāk, bet no otras piesardzība un tālredzība. Jums palikt savai vēstulei parakstu no tādas organizācijas nav pārāk apdomīgi ņemot vērā šī brīža situāciju valstī. Un Elizabetei tā arī godīgi vajadzēja pateikt – sorry, jūsu organizāciju liela daļa LV sabiedrības uztver negatīvi (analizējiet paši kādu rīcību dēļ) tādēļ nevēlamies šo vēstuli saistīt ar jums. Sorry, bet tāda realitāte, bet vienalga paldies par atbalstu. Un būtu Jūsu pavisam sakarīgā vēstule aizgājusi ar mazākām problēmām. Nav jau jāveido saraksts ar cilvēkiem, vai organizācijām kurus vajag diskriminēt, bet pārzinot situāciju un savu darbības lauciņu tomēr ir saprātīgi jāvērtē ar kuru draudzīgi doties rokās un vienoties darbos un ar kuru pieklājīgi bet atturīgi līdzāspastāvēt, bez tuvākas sadarbības…

    • Jā, par so es arī domāju – par sociālo atbildību. Piemēram, nevalstiskām organizācijām svarīgi izvēlēties sponsorus. Bet, attiecībā uz vēstules parakstīšanu – es nedomāju, ka tas ir šāds gadījums. Tieši tāpēc es uzsveru – es parakstītu atkal. Jo kādreiz ir jāsāk ieklausīties vienam otrā, un tas nav iespējams bez dialoga, kur abas puses drīkst izteikties. Tāpat arī mazākumtautības pārstāvošās organizācijas nevajag bāzt vienā katlā.

  3. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #19 (06.10.-12.10.). | baltais runcis·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s