Iedomājieties – balle Amerikā, Ņūorleānā, pagājušā gadsimta vidus.

Zāles malā sarindoti krēsli, kur eleganti sasēdušas jaunas dāmas greznās čaukstošās kleitās. Piepeši zālē ienāk vēl viena jauna, bet melnādaina dāma, tikpat krāšņā kleitā. Viņa pieiet pie dāmu rindas un apsēžas brīvā krēslā. Pēc mirkļa pārējās dāmas pieceļas un pulkā dodas prom, sašutušās balsīs skaļi tērgādamas. Melnādainā dāma paliek viena pati.

Vai jūs kaut ko tādu varat iedomāties? Es jā. Lai gan verdzība ASV bija atcelta jau sen, melnādaino amerikāņu diskriminācija dienvidu štatos saglabājās ilgi.

Vai jūs kaut ko tādu varat iedomāties Latvijā?

Bet es gribēju pastastīt par kādu atklāto vēstuli, ko parakstīju. Šo vēstuli arī parakstīja Elizabete Krivcova, Nepilsoņu kongresa pārstāve. Un man prātā neienāca, ka vairāki cilvēki man aizrādīs un pārmetīs nevis vēstules saturu, bet pašu faktu, ka es esmu parakstījusi vēstuli kopā ar Elizabeti. Pārmeta ne viens vien, mutiski par maniem motīviem izvaicāja kāda žurnāliste, un arī rakstiski pārmeta Saeimas deputāte.

Atklātajā vēstulē vairākas nevalstiskās organizācijas izteica nepatiku par gadījumu, kad vienas partijas lobija rezultātā Saeima uzdeva maz zināmai organizācijai Ābeļzieds izstrādāt jaunu mācību priekšmetu “Dzīvesziņa”, mainot mācību programmu skolās – pilnīgi pretēji ierastajai kārtībai, iejaucoties Izglītības un zinātņu ministrijas kompetencē.

Bet ne par vēstuli. Par Elizabeti un mani.

Vai Elizabete ir melnādaina un mēs esam pagājušā gadsimta Ņūorleānā? Nē. Viņa atnāca uz atklāti izziņoto nevalstisku organizāciju sanāksmi, lai apspriestu Ābeļzieda precedentu. Vai man, Janai, vajadzēja aiziet no sanāksmes, jo uz to atnāca Elizabete? Mēs norunājām, ka rakstīsim vēstuli, un Linda Curika apņēmās uzrakstīt pirmo melnrakstu. Vai vajadzēja pateikt, ka Elizabetei nesūtīsim? Kad bijām vienojušies par visiem pieņemamu saturu, un nolēmām to parakstīt, vai vajadzēja pateikt, ka Elizabete to tomēr nedrīkst parakstīt un nedrīkst to iedot parakstīt nevienam citam? Kur mēs dzīvojam?

Latvijai nereti pārmet, ka esam divkopienu valsts, nepieciešama lielāka integrācija, kurai tiek tērēts ne mazums līdzekļu. Bet tad, kad tās cilvēki paši tiekas un vienojas par kopīgām vērtībām, tas izrādās nepareizi un aizdomīgi.

Es varu saprast, no kurienes ceļas bailes- ģeopolitiskā situācija ir sarežģīta. Bet vai mūs apdraud tas, ka Jana un Elizabete atrod kādu vienojošu tēmu? Starp citu, kad Amerikas dienvidu štatos atcēla verdzību, bija ne mazums teoriju, kā baltādaino populāciju apdraud tuvināšanās ar melnādainajiem.

Svarīgi ir arī tas, no kā tad baidāmies un kā sevi pasargāsim. Vai mūs apdraudētu Krievija, ja tajā nebūtu totalitārs režīms? Tai pašā laikā daļa cilvēku vēlmē pasargāt sevi apauj Putina kurpes – sprediķo par morāles pagrimumu Rietumos (kamēr Ziemeļaustrumos vairāk dzer un vairāk kaujas), pieprasa aizliegt homoseksuālisma “propogandu” skolās (Putina Krievijā – principā), aizbāž mutes citādi domājošiem, pārmetot nevalstisku rīcību (Krievijā liek cietumā). Nosargāt sevi no totalitāra režīma, iekopjot totalitārisma iezīmes paši savā valstī?

Pirms nedēļas Krievija aizliedza trim Latvijas pilsoņiem iebraukt Krievijā. Iesaku aizdomāties, kāpēc tieši diviem no viņiem: viens no viņiem ir krievs, kas ir sasniedzis labu karjeru Latvijas valdības partijā. Otrs ir Eiropā slavens latviešu režisors, kas ar panākumiem uzved krievu dramaturgu lugas ne tikai citur Eiropā, bet arī Krievijā. Viņi abi simbolizē to, ko negrib redzēt Putina režīms: dialogu un saprašanos.

P.S. Starp citu, Elizabete nav vienīgā “melnādainā” Latvijā. Kad pussimts NVO un privātpersonu parakstīja petīciju par Rūdi un Karlīnu, galvenā uzmanība bija pievērsta tam, ka to parakstīja Mozaīka. Varbūt kāds pareizais cilvēks vai deputāts jau iepriekš var uzrakstīt to cilvēku sarakstu, kuru paraksts uz vēstules to diskreditēs?