Labi, atzīšos – es esmu noraizējusies. Tik ļoti, ka negribēju skatīties Māru Zālīti 1 pret 1. Vēlāk, lasot tviteratziņas, secināju, ka manas nojautas nav maldinājušas. Māra Zālīte runāja tieši par to, kas dara bažīgu mani. Par to, ka šajās vēlēšanās likmes ir ļoti augstas.

Un jā, tieši par domāšanu vēlējos padalīties ar kādu atziņu. Par kalpa un vagara stereotipu mūsu apziņā.

Nesen man sanāca sēdēt kādā neparastā sabiedrībā – pie vakariņu galda bijām piecatā, katrs pārstāvēja citu tautību – es, latviete, ukrainiete, holandiete, norvēģis un lietuviete. Mēs apspriedām Austrumeiropiešu kopīgo padomju pieredzi un Orvelu un to laiku anekdotes. Izrādījās, daudzām sižets tas pats, mainījās tikai galveno varoņu tautības.

Lietuviete izstāstīja kādu piemēru: tūristu grupa dodas ekskursijā uz elli. Gids to izrāda, kamēr nonāk pie trim katliem. Vienam pamatīga apsardze, vairāki velni, bruņojušies ar vālēm. Otru pieskata viens maziņs velniņš, bet pie trešā – neviena sarga. Velns paskaidro – pirmajā vārās ebreji, jāsargā ļoti. To vien domā, kā izrāpties, un, ja kāds tiek laukā, tad velk līdzi pārējos. Otrajā katlā, kur mazais velniņš, vārās krievi. Tos var nesargāt, tikai jāpieskata – ja arī kāds izrāpjas, pēc kāda brīža atgriežas ar šņabi rokā un rāpjas iekšā katlā.
Trešajā katlā vārās lietuvieši. Tos var nesargāt: ja kāds izrāpsies ārā, pārējie ievilks atpakaļ katlā.

Es teicu, ka šo anektdoti varētu stāstīt arī par latviešiem, un šķiet, esmu pat to dzirdējusi. Jā, lietuviete apstiprināja, un piebilda – tas bija padomju propogandas ierocis, veids, kā potēt mūsos stereotipus par sevi un arī citām tautām. Tādā veidā stereotipi kļūt par arhetipiem vai domformām, kas liek sekot noteiktiem priekšstatiem, kas ne obligāti ir pareizi, bet ir ļoti izdevīgi toreizējai varai.

Un tad es iedomājos mūsu, latviešu, attiecības ar vagariem. Proti, vagars pasakās ir ļoti nīsts un izsmiets personāžs – nāk no tautas vidus, bet palīdz kungiem apspiest pārējos. Jautājums, cik dziļi tas iesēdies mūsu apziņā? Es pieņemu, ka diezgan cieši – nepatika un naids pret politiķiem brīžiem ir iracionāli. Starp citu, Aivars Lembergs šo arhetipu izmanto arī savā priekšvēlēšanu runā, pieminot pašreizējos tautas priekšstāvjus, kas īsteno svešu kungu vēlmes.

Vai tā patiešām arī ir? Vai latvietis, iekļūstot Saeimā vai Ministru Kabinetā, kļūst par vagaru ar vienīgo mērķi apspiest tautu? Vai – tas ir vienkārši sens arhetips, domforma, kas ieperinājusies manās smadzenēs un traucē racionāli spriest par politiķu sliktajiem un labajiem darbiem? Tieši tāpat, kā iemīlējušies uzliek rozā brilles, melnās brilles traucē saskatīt to labo, kas ir noticis, bet izceļ slikto.

Es pazīstu vairākus politiķus personiski. Pirms kļuva par politiķiem, bija ļoti jauki un sakarīgi cilvēki. Vai pēc nonākšanas augstos amatos viņi mainījās un kļuva citi? Nē. Vai man patīk viss, ko viņi dara? Arī nē. Bet, manuprāt, tas ir normāli – katram var būt savs viedoklis. Es pat negribu teikt, ka neviens nav dimanta oliņa, bet gan – katru lietu var darīt savādāk, un ar to jāsamierinās. Jā, protams, ir arī tādi politiķi, kuru savtīgums un nihilisms kliedz pa gabalu, kam pateicoties, iznāca Rīkojums Nr. 2. Vai tādi ir visi? Arī nē. Bet kas ir būtiski – lai es savai attieksmei pret politiķi noņemtu nost uzslāņojumu, ko rada vagara arhetips manā apziņā, un vēl vairāk, neļautu savā apziņā ielūgt iespējamās mesijas tēlu, kas atbrīvos no vagariem.

Varbūt kāds, kas šo lasa, man aizrādīs, ka es iebildu, kad arhetipus izmantoja Viesturs Rudzītis – arī viņš cilvēku uzvedību skaidroja ar to palīdzību. Tomēr ir kāda ļoti būtiska atšķirība. Arhetipi, neapšaubāmi, ietekmē mūsu domāšanu. Bet – VR tos sazīmēja un izmantoja sieviešu diskriminācijai. Es iesaku pretējo – atpazīstiet savās domās traucējošos arhetipus un neļaujiet tiem ietekmēt savu dzīvi un izvēles. Kad vērtējiet politiķus, vai atpazīstiet sevī kalpa – vagara arhetipu un vai ļaujat tam ietekmēt savas domas?

* Arhetips Junga teorijā: no senčiem mantots primitīvs priekšstats, kas eksistē kolektīvajā zemapziņā