Kad pirms diviem gadiem piedalījos piketā pret Pussy Riot raganu prāvu, man pat ļaunākajos murgos nerādījās, ka pēc diviem gadiem atkal turpat piedalīšos piketā pret Krievijas militāro iebrukumu Ukrainā.
Bet notikumi ir likumsakarīgi. Vispirms aizveram mutes opozīcijai (izmantojot svētu ieganstu), un tad ejam tālāk.

Sliktajās priekšnojautās nebija nekā ezotēriska. Toreiz blogā es pieminēju hitlerisko Vāciju un Orvela 1984: nekādi pareģojumi, tikai atgādinājums par pieredzi pirms 80 gadiem. Šodien arvien biežāk ir sajūta, ka skatāmies vecas filmas moderno versiju “Putlers“, kuras režisors maksimāli centies iet vecajās, pārbaudītajās pēdās, centīgi atkārtojot ikvienu sižeta pavērsienu. Tā, it kā kāds no turienes mums vēlētos pajautāt: “Pārbaudām, vai esat to sapratuši vai nē“.

P.S. Ušakovs aizbraucis uz Maskavu, lai sarunātu labākus noteikumus Latvijas produktiem, kas cieš Krievijas sankciju dēļ pret ES. Vai tiešām mēs neko neesam sapratuši? Varbūt tomēr sapratīsim?