Mans septiņgadīgais bērns šorīt man pastāstīja par savu briesmīgo sapni. Viena valsts uzbrukusi otrai. Māja esot sabrukusi, un no tās nākuši ārā mākoņaini vāli, kas izrādījušies ļaunie gari. Pēc tam viņš piebilda – kad es to stāstu, neizklausās tik slikti, bet tas bija briesmīgi.

Bērni ir atvērtāki par mums, pieaugušajiem.  Viņi sajūt to, ko mēs cenšamies ignorēt un par ko cenšamies nedomāt.

Mēs varam censties par karu Ukrainā nedomāt. Neredzēt. Izlikties, ka tas mūs neskar. It īpaši tāpēc, ja jūtamies bezspēcīgi brīdī, kad pasaules varenie bīda mūs kā šaha figūras pasaules kartē. Tad šķiet, ka vislielākās izredzes izdzīvot, ir – būt mazai, nemanāmai šaha figūrai. Tik ilgi, kamēr visvarenā roka sagrābj tieši šo mazo, nemanāmo. Mani. Varam nemanīt, ka bērni sapnī redz karu.

Vai esam tik bezspēcīgi? Vai tiešām miljoni mierīgi skatās, kā sauja izredzēto viņus bīda? Jā, tik ilgi, kamēr katrs no mums domā, ka neko nevaram ietekmēt un labāk būt nepamanītam. Neesmu vienīgā, kas sūdzas par déjà vu. Tiem, kas atcerās padomju gadus, no austrumiem nākusī propoganda ir labi pazīstama. Baltijas valstis neanektēja, pašas lūdza pievienoties, un iedzīvotāji par to nobalsoja. Kā Krimu. Ikviens, kas kritizē padomju varu, ir rietumu uzpirkts propogandas aģents. Šodien Ukrainas teiktais esot ASV propoganda, Krievija ir tīra kā dimanta oliņa. Ļaunie imperiālisti un fašisti. Rietumi vāroties morālajā izvirtībā. Gan toreiz, gan tagad.

Bet mēs neko nevaram mainīt, kamēr vairākums no mums cenšas to visu ignorēt. Es iesaku to atcerēties rudenī pie vēlēšanu urnas. Atcerēties, kura partija ekonomiskā izdevīguma labā slēdz līgumu ar agresīva diktatora partiju. Dzīvot labklājībā ir mūsu pamatvajadzība. Bet vēl svarīgāka pamatvajadzība Maslova piramīdā ir – būt dzīvam. Krievijas mātes jau ziņo par 400 ievainotiem un bojāgājušiem krievu karavīriem. Atcerēties, kuras partijas pārstāvim bail no NATO, un ekonomisko interešu vārdā bail protestēt pret Krievijas agresiju Ukrainā. Atcerēties partiju, kas klusē, kad tās pārstāvis vaino Rietumus morālā pagrimumā un skaļi ilgojas pēc padomju laikiem. Atcerēties par visiem, kam šķiet, ka ekonomiskās intereses ir pārākas par tiesībām dzīvot vai paust savu viedokli.

Instalācija pie Londonas torņa 1.pasaules kara sākuma 100.gadei