Konformisms sākas skolā. Mobings un 6 izlīguma soļi.

Pozitīvi prokrastinējot no populārzinātnisku eko-tekstu rakstīšanas, dažreiz ar prieku pierakstu savas pārdomas, šoreiz – par konformismu, mobingu un izlīgumu.

Visvalda Ziediņa darba fragments

Visvalda Ziediņa darba fragments

Sākšu ar vakardienu, Liānas Langas un domubiedru organizētajās virtuves sarunās par   kolaboracionismu* (kas nav tas pats, kas konformisms**), kur Egils Levits stāstīja par 6 soļiem un izlīgumu – šeit gan citēšu viņu intervijā Rudītei Kalpiņai: “Gan individuālā, gan kolektīvā līmenī izlīgums kā sociālpsiholoģiska kategorija iespējams tikai un vienīgi tad, ja tieši šādā secībā tiek veikti sekojoši seši soļi: 1) patiesības noskaidrošana, 2) nodarījuma atzīšana, 3) nodarījuma nožēlošana, 4) nodarījuma izpirkšana ar kādu pozitīvu rīcību, piemēram, zaudējuma atlīdzināšana, 5) piedošana, 6) izlīgšana”.

Egila Levita pieminētie soļi pilnībā atbilst tam, ko par mobinga*** novēršanu skolā esmu dzirdējusi no Latvijas un Skandināvijas speciālistiem. Proti, mobingu jeb apcelšanu skolā var samazināt vien tad, ja neviens tā gadījums nepaliek bez ievērības: tas tiek pamanīts, pārtraukts un ar varmāku par viņa rīcību pārrunāts, un viņš upurim ir atvainojies, un nodarīto kompensējis. Pieaugušie, kas bērnībā ir bijuši vienaudžu mobinga upuri, saka, ka visvairāk viņus sāpinājis tas, ka neviens  nav iejaucies notikušajā netaisnībā, bet tā ir ignorēta un neviens nav pateicis, ka ir notics pāridarījums. Savukārt, pētījumi rāda, ka vēlāk bijušie skolas agresori krietni biežāk nonāk tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā. Acīmredzot, visatļautības atziņa ir spēcinājusi, un neveicinājusi attīstīt māku kontrolēt savas emocijas.

Lai gan valstis nav cilvēki, ļoti bieži mēs redzam, ka attiecības starp valstīm veidojas līdzīgi kā starp cilvēkiem. Krievija nekad nav atklāti atzinusi (un atvainojusies) par pāridarījumiem represiju upuriem, norobežojoties no PSRS, lai gan – uzskata sevi par tiešo PSRS mantinieci. Par to liecina gan izvēlētā Krievijas himna (PSRS himna ar citiem vārdiem), gan arī Putina žēlabas par PSRS izjukšanu kā 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu. Šobrīd sabiedrībā diezgan daudz tiek diskutēts par to, vai vajag, vai nevajag atgriezties pagātnē un vēlreiz izvērtēt, kas toreiz noticis. Ziniet, ko klienti dara psihoterapijā? Viņi atgriežas savā pagātnē, pagātnes pāridarījumos un iegūst psihoterapeita atbalstu, ka tas, kas noticis ir viņiem, nav bijis taisnīgi, tas ir bijis pāridarījums. Un to viņi nedara izklaides pēc – neatrisināti konflikti zemapziņā sēž un traucē dzīvot šodien. Tieši tāpat, kā bijušajiem varmākām jāatzīst: tā nebija pareizi, un jāizsaka nožēla par padarīto. Ja tas nenotiks, viņš turpinās. Vai jābrīnās, ka Krimu anektēja tieši pēc tāda paša scenārija kā Latviju 1940. gadā?

Vai Latvijā pāridarījuma atzīšana un taisnīguma atjaunošana ir notikusi? Jā un nē. Daļēji. Ne vienmēr. Piemēram, likumu par Latvijas un PSRS psihiatriskajās ārstniecības iestādēs piespiedu kārtā ielikto politieslodzīto reabilitāciju pēc ilgām diskusijām pieņēma tikai 2013. gada jūnijā. Un arī tad karstajās diskusijās psihiatre A.Apsīte, LU lektore atļāvās apgalvot, ka cilvēks, kas uzstājas pret sistēmu, īsti psihiski vesels tomēr nav:

“Visiem bija lielāki vai mazāki psihiski traucējumi. Tas ir labi saprotams, jo tad, ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība”. 

Viens jautājums, protams, ir valstu attiecības, bet otrs – cilvēku attiecības. Tikpat netaisnīgi, cik neatzīt pāridarījumus, ir netaisnīgi, ja Krievijas atbildību pārceļ uz atsevišķiem indivīdiem, tas ir, krieviski runājošiem cilvēkiem.

No otras puses, bijušais upuris, kas nav saņēmis gandarījumu, vēl vairāk, nav gatavs uztvert šī pāridarījuma noliegumu. Rezultātā, turpinās tipisks mobings – tā kā konflikts nav atrisināts pēc būtības, bijušais upuris, saņēmies spēkus, sāk uzbrukt iedomātajam pāridarītājam vai vismaz tam, kas pāridarījumu principā noliedz, vai – vienkārši – mazliet atgādina bijušo varmāku. Starp citu, tas ir ļoti raksturīgi arī skolu vidē (skola ir sabiedrības spogulis) – bijušie upuri paši var kļūt par pārdiarītājiem. Un tad sākas nebeidzams riņķa dancis – es Tev, Tu man.

Kāds tam visam sakars ar konformismu? Bērni, kas ir pieraduši skolā noskatīties, kā terorizē viņu biedrus (dr. Apsītes vārdus pārfrāzējot, ielāgo, kas ir sistēma!), ir klasiski konformisti, jo viņi pievienojas pārspēkam, nereti bailēs par personīgo drošību. To mēs arī šobrīd varam vērot diskusijās par Latvijas atbalstu Ukrainai: Latvijai nevajadzētu iejaukties, jo tas apdraud Latvijas drošību. Tai pašā laikā – skolās mobings pastāv tik ilgi, kamēr vērotāji vēro (un parasti ir tā – 10% ir upuri,  10% varmākas, 80% vērotāji). Tieši vērotājiem ir iespēja pārtraukt mobingu, skaidri un gaiši demonstrējot neiecietību pret notiekošo. Un šajā gadījumā – gan pret tiem, kas neatzīst pāridarījumus, gan tiem, kas uzbrūk iedomātajiem pāridarītājiem.

Starp citu, antikonformisti – tie, kas apzināti rīkojas pretēji grupas viedoklim, un uzskata sevi par labākiem, manuprāt, nav pārāki par klasiskiem konformistiem, lai gan, drosmīgāki, bet viņi vēl aizvien pakļaujas grupas spiedienam, jo rīkojas pretēji šim spiedienam, nevis saskaņā ar savu sirdsazpiņu.

*Kolaboracionisms (frančucollaboration — ‘sadarbība’) šaurākā nozīmē ir jebkura sadarbība ar okupācijas varu, savukārt starptautiskajās tiesībās ar šo terminu saprot apzinātu, brīvprātīgu un tīšu sadarbību ar pretinieku, darbojoties tā interesēs pret savu valsti (WIKI).

**Konformisms (lat. coformis – līdzīgs, atbilstošs) – indivīda pakļaušanās reālam vai iedomātam grupas spiedienam, kas izpaužas viņa izturēšanās vai uzskatu maiņā

***Mobingu definē kā atkārtotu agresiju, kurā varas sadalījums starp bērnu, kurš ir varmācīgs un pret kuru vērsta vardarbība nav vienāds

P.S. priecājos, ka virtuves sarunas ir sākušās!

2 responses to “Konformisms sākas skolā. Mobings un 6 izlīguma soļi.

  1. Man personīgi mobinga izlīguma teorija izskatās pārāk teorētiska.

    Patiesības noskaidrošana ne vienmēr ir iespējama dažādu objektīvu iemeslu dēļ. Turklāt mūsdienās ļoti bieži dažādās konfliktsituācijās, piemēram, tiesā, vērojama tendence turēties pie savas “patiesības interpretācijas” līdz pēdējam, pat, ja esi pieķerts pie rokas. Tas arī ir tas, ko mēs redzam Krievijas gadījumā.

    Ja vispār par Krieviju, tad korektāk varbūt būtu minēt Kremlis, kuru vada pulciņš čekistu. Tie ir cilvēki ar īpašu dzīves uztveri un parastajās cilvēku kategorijās viņus nevar ievietot. Būtībā viņi daudz neatšķiras no reliģiozi fanātiskiem sektantiem. Ar tādiem censties panākt izlīgumu ir visai naivi.

  2. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #9 (28.07.-03.08). | baltais runcis·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s