Negaidīti, bet šogad piedzīvoju klusākos, mierīgākos, dvēseliskākos Jāņus.

Kādreiz man Jāņi nepatika … pareizāk sakot, man nepatika, kā svētkus svinu, un vienmēr pēc tiem izjutu mieles. Ar lielu prieku pievienojos Ilgas Reiznieces aizsāktajai kustībai par Jāņu svinēšanu, bet tomēr – iemācīties Līgo dziesmas un svinēt tos kopā ar dziesmām nav gluži viens un tas pats. Tāpēc, klausoties savas agrākās kolēģes Allas stāstā par viņas skaisto Jāņu piedzīvojumu  – ar dziesmām, rituāliem, tautastērpiem, ļoti vēlējos tur nokļūt. Man paveicās. Pareizāk sakot, mums paveicās, jo tas ir skaists piedzīvojums visai ģimenei. Nu jau 8 gadus.

Šogad mani Jāņi bija īpaši varbūt ar to, ka svinējām īstajos Saulgriežos – 21. jūnijā. Varbūt tāpēc, ka esmu iemācījusies saklausīt Jāņus caur dziesmām kā vienotību ar dabu. Iespējams, sākumā, svinot senos Jāņus, es jutos kā vērotāja izrādē, kurā iesaista skatītājus. Šogad man Jāņi bija dabisku notikumu plūsma, izjūtot dabu kā sajūtu zemi ar pastalās auto kāju.

Esmu pateicīga Guntai un Jānim par to, ka viņi kopā ar saviem domubiedriem Grodos ir meklējuši savus Jāņus, apzinot tautas tradīcijas un atjaunojot to saikni, kas daudziem no mums bija zudusi. Paldies, ka jūs dalāties ar savām zināšanām un pieņemiet mūs savā pulkā! Es nemaz nezināju, ka latviešiem ir tik daudz skaistu dziesmu. Paldies skaistajām mājām Zellēm, Mārītei, Edgaram un Kristīnei par viesmīlību, ļaujot arī mums izbaudīt senu māju burvību.

P.S. Aizdomājos par Papardes ziedu. Folklorā tam ir plašāka nozīme kā nereti mūsdienās to tulko, proti, tas atradējam dod veiksmi, labklājību, viedumu. Varbūt tieši to senie latvieši meklēja, svinot Jāņus? Tā ir ne tikai saikne ar dabu – tā ir arī saikne ar savu dzimtu, ar savu ģimeni.