Kāds sakars preambulai ar skolu? Neticami, bet ir – viens no spēcīgākajiem argumentiem topošās preambulas un arī jaunā mācību priekšmeta “Dzīvesziņas” aizstāvju mutē ir – tie, kas šīs ieceres kritizē, nicīgi izturoties pret latviešu tradīcijām, vērtībām, vārdusakot, dzīvesziņu. Skaidri un gaiši – sitiens zem jostas vietas. Tu ievelc elpu un – saproti, ka pret absurdu grūti iebilst … tipisks ad hominem – tā vietā, lai apspriestu jauno priekšlikumu būtību, jāsāk apspriest, kurš no mums vairāk mīl savu valsti un savu tautu.

Es vienmēr esmu domājusi, ka tautas dzīvesziņas liecības ir tās folklora, literatūra, māksla un mūzika. Padomju laikos, kad Jāņu svinēšana nebija oficiāli atļauta, nedz liegta, daudziem tā izpaudās šašliku cepšanā pie ugunskura ar vienu “Sit, Jānīti, vara bungas“. To, ka Jāņus svin savādāk, es uzzināju no Pumpura “Lāčplēša”.

Vakar bērna izlaidumā no viņa skolotājas uzzināju faktu, kas mani sadusmoja … izrādās, ka šo gadu laikā pamatskolā literatūras stundu skaits ir samazinājies. Bet ir nākusi klāt kristīgās mācības “alibi” –  “ētika”, un tad jau bērnus nedrīkst pārslogot. Šobrīd ir diskusijas par jaunu priekšmetu “Dzīvesziņu”.

Mani neinteresē “Pedagogu Domes” vai “Ābeļzieda”, Andreja Mūrnieka, Vinetas Poriņas vai Ilmas Čepānes dzīvesziņa. Es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc tieši šo cilvēku pieredze un uzskati būtu jāpavairo un jāmācās visiem. Nē, es gribu savas tautas dzīvesziņu. No  dziesmām, mūzikas, pasakām, literatūras un mākslas. Rūdolfa Blaumaņa, Annas Brigaderes, Zentas Mauriņas, Raiņa, Aspazijas, Imanta Ziedoņa dzīvesziņu. Tā vietā, lai radītu dīvainus mācību priekšmetus, vēlos, lai skolas vestu bērnus mācību ekskursijās uz Jasmuižu un Brakiem. Un vairāk literatūras stundu.