Un es domāju, ka jā. Mums vajadzētu satraukties par topošo ES – ASV brīvās tirdzniecības un investīciju aizsardzības līgumu, par ko stāsta Guntis Belevičs.

ASV mani pārsteidza. Pirmo reizi aizbraucu tur, neko negaidot, ar mazliet iedomīgu eiropietes skepsi. Un tomēr. Daba. Blūzs, Džezs. Mūzikli. Aizraujoši skati. Mākslas galerijas ar neskaitāmās istabās paslēptiem brīnumiem.

Atskaitot vienu – pārtiku!

Pirmajā ASV ceļojumā atklāju, ka man nav ko ēst. Ceļu sākām Lasvegasā. Šajā pilsētā meitenes var atrast ātrāk kā pārtikas veikalu. Pareizāk sakot, informācija par meitenēm ir uz katra stūra, bet pārtikas veikalu neatradām. Iepirkāmies benzīntankā. Iemīlējos Nāves ielejā. Un tad atgriezos realitātē – nav ko ēst. Izbraucot no Mojaves tuksneša, Amerikas vidienē mēs nokļuvām nākošajā tuksnesī – ēdiena tuksnesī. Milzīgā benzīntankā milzīgākajā stendā, ko jebkad benzīntankā biju redzējusi, bija vislielākā čipsu daudzveidība un čipsu mērces, bet nekas, manuprāt, ēdams. Mazākā benzīntankā nopirkām gumijotus pavasara tīstoklīšus, ko mana mute, neskatoties uz izsalkumu, tomēr neatzina par ēdamiem.

Vēlāk mazliet uzjautrinājos, lasot ēdienu etiķetes ēstuvēs (ēstuvēs tomēr bija kas vairāk kā čipsi). Izpētīju kafijas krēma sastāvu – augu tauki un fosfāti. Izpētīju tabasko mērces sastāvu – tur bija silikons. Protams, var uzjautrināties, ja zini, ka mājās atgriežoties Tevi sagaidīs ēdiens. Nebūs jābaidās, pasūtot omleti. Izrādās, pie omletes var tikt, tikai nokasot no tās virskārtas biezu, treknu miltu mērci.

Savā pēdējā Amerikas braucienā ievēroju izmaiņas. Ļoti daudz kur parādās uzraksti – vietējās izcelsmes, ilgtspējīgs ēdiens. Īsts ēdiens. Dabisks ēdiens. Iespējams, arī tāpēc, ka dzīvojām pie draugiem, kas nebija vienaldzīgi pret ēdiena kvalitāti. Vietējie parasti labāk pārzina sevi interesējošās vietas, tas ir, noslēpušos pārtikas veikalus. Jā, Amerikā var atrast labu ēdienu, bet tas ir ļooooti dārgs, un to atļaujas tikai pārtikuši ļaudis. Mājās uz piena pakas draudzene man parādīja uzrakstu “brīvs no ĢMO”. Amerikā jau vairākus gadus diskutē par nepieciešamību marķēt ĢMO pārtiku. Ražotāji iebilst, jo tad, cilvēki sasmēlušies stereotipus par Frankenšteina barību un nepirkšot produktus ar ĢMO zīmi. Peļņa ir daudz svarīgāka par cilvēka tiesībām uz izvēli. Uz piena pakas blakus uzrakstam “brīvs no ĢMO” bija uzraksts “nav zinātniska pamatojuma, ka ĢMO būtu kaitīgi cilvēkam”. Šādu uzrakstu pieprasīja tie piena ražotāji, kas baro savus lopus ar ĢMO pārtiku, jo citādi cilvēki tikšot maldināti un pienu, kas nāk no viņu govīm, nepirkšot. Pačukstēšu, ka man ir viens pamatots iemesls, kāpēc es neizvēlos ĢMO saturošu pārtiku un nevēlos ēst dzīvnieku izcelsmes produktus, ja dzīvnieki baroti ar ĢMO pārtiku – 90% ģenētiski modificētu organismi ir radīti, lai kultūraugi būtu izturīgāki pret pesticīdiem, ko izmanto intensīvajā lauksaimniecībā, vai arī paši augi ražotu toksīnus. Tas nozīmē ļoti augstu varbūtību, ka ĢMO pārtikā bus krietni lielāka pesticīdu atlieku koncentrācija. Nē, paldies, man to nevajag.

Nu lūk, un lai vai cik man patiktu ļoti daudz kas Amerikā, viņu varas iestāžu un ražotāju attieksme pret pārtiku man nepatīk, un es esmu laimīga atgriezties savā mīļajā Eiropā. Daudz lasu ASV zaļo un patērētāju aizstāvju organizāciju diskusijas, un ievēroju, ka viņi jūsmo par Eiropas stingrajām pārtikas normām. Lai gan eiropiešiem pašiem tās brīžiem šķiet ne pārāk stingras.

Pilnīgi noteikti. Nav nekā sliktāka, ko varētu no amerikāņiem pārņemt, kā viņu attieksme pret ēdienu, un vēl jo vairāk, atļaut, lai savstarpējās tirdzniecības līguma vārdā viņi varētu ietekmēt pārtikas likumus Eiropā. Bet mani neizbrīna lobistu rosība, jo, augot amerikāņu izpratnei par ēdiena kvalitātes ietekmi uz veselību (un draņķēdiena spēku dažādu gadsimta slimību izraisīšanā), krītas šāda ēdiena patēriņš tur. Kad 2006. gadā Latvijas valdība grasījās aizliegt skolās kokakolu, uzņēmums pat mēģināja izmantot diplomātiskos kanālus, lai iebilstu pret šādu likumu. Šobrīd daudzās amerikāņu skolās aizliegtas jebkādas saldinātās limonādes. Un tāpēc, steidzami, jāmeklē jauni tirgi un jaunas iespējas, un kāpēc ne vecajā, labajā Eiropā?