Kad mācījos skolā, apbrīnoju Mārtiņu Luteru, kas 16. gadsimtā uzdrīkstējas paust savu pārliecību, nostājoties pret visvareno Romas katoļu baznīcu “Es nevaru un negribu noliegt, ko esmu mācījis, jo tad man būtu jārunā pret savu sirdsapziņu, kas nav ne pareizi, ne droši. Šeit es stāvu, citādi es nevaru, lai Dievs man palīdz!”

Kad darba uzdevumā nācās pētīt  ķīmisko vielu politiku, par manu zinātnisko autoritāti kļuva Reičela Kārsone, kas savā grāmatā “Klusais pavasaris” plašai publikai darīja zināmas savas bažas par nekontrolētas pesticīdu, tostarp DDT, izmantošanas nelabvēlīgo ietekmi uz vidi un cilvēkiem.  Tolaik viņas oponenti – rūpniecības pārstāvji un arī zinātnieki  – viņu sauca par histērisku, traku sievieti, bet vēlāk izrādījās, ka viņas grāmata bija nozīmīgs solis vides kustības aizsākumam. ASV bijušais vicpeprezidents Alans Gors nosauca viņas karstas debates izraisījušo “Kluso pavasari” par pagājušās piecdesmitgades ietekmīgāko grāmatu.

Šobrīd ir vēl viens cilvēks, kas pievienojies manu drosmīgo autoritāšu sarakstam – Žils Eriks Seralini, kas publiskoja savus pētījumus par jauno agroķīmijas sasniegumu (ar glifosāta bagātīgu piešprici audzētas ģenētiski modificētas sojas) nelabvēlīgo ietekmi uz dzīvniekiem ilgtermiņā. Viņš skaidri apzinājās, ka ar savu pētījumu nostājas pret ļoti ietekmīgām interesēm.

Kā jau manāt, šos trīs cilvēkus saista drosme publiski paust savu viedokli, aizskarot ietekmīgu cilvēku intereses un graujot esošos pieņēmumus.

Un tā nu es nonācu līdz Latvijai. Mūsu iespējas paust savu viedokli ir ievērojami lielākas kā daudzkur citur: mēs Latviju varam uzskatīt par preses brīvības ziņā brīvu valsti. Kamēr valstīs, no kurām attālinājāmies, deklarējot savu neatkarību pirms 24 gadiem, šādas brīvības nav. Es priecājos, dzīvojot šeit.