Es neesmu veģetāriete, lai gan gaļu ēdu maz. Bet mani vienmēr interesējušas tiesības uz izvēli un tiesības būt atšķirīgam. Šobrīd mani izbrīna Veselības ministrijas pretošanās domai, ka bērniem bērnudārzos un skolās varētu būt arī veģetārs uzturs. Īpatnēji, ka cietumniekiem tādas izvēles iespējas tagad būs, un droši vien par to atbildīga ir Eiropas Komisija, kas ļoti interesējas par cietumnieku tiesību ievērošanu dalībvalstīs. Domājot, ka bērnu un viņu vecāku tiesības katra valsts ievēro pati.

Tātad, vai veģetāra izvēle ir vienkārša kaprīze un vai tā kaitē bērnam?

Pamatojums veģetārisma kaitniecībai bērnam ir interesants. Tie, kas saka, ka veģetārisms kaitē, uzskata, ka tas ir tik acīmredzami, ka to nemaz nevajag pamatot, piemēram, Veselības ministrijas atbildes.

Tiek izteikti apgalvojumi, bet neminot pētījumus. Parastās atbildes: mani tā mācīja, tā saka uzturzinātnieki. Bet – agrāk uzturzinātnieki un ārsti mācīja, ka mazam zīdainim mātes piena vietā var dot arī auzu tumi, un piebarošana jāsāk no 3 mēnešiem, tagad uzskata, kas tas tomēr nav pareizi.

Ir vairāki iemesli, kāpēc cilvēki izvēlas veģetāru uzturu:

• Ir pārliecinoši pierādījumi, ka pieaugušiem cilvēkiem ar veģetāru uzturu ir mazāks aptaukošanās risks un zemāks sliktā holesterīna līmenis asinīs, ko tieši saista ar uzņemto pārtiku, nevis pārējām veselīga dzīvesveida aktivitātēm, kas ir raksturīgas veģetāriešiem un kam, protams, arī ir pozitīvs iespaids.  Pat Veselības ministrija atzīst, ka šāds uzturs ir veslīgs.
• Antiobiotiku lietošana lopkopībā veicina mikrobu rezistences veidošanos cilvēkos, jo tās nonāk arī mūsu pārtikā (nelielu atlieku veidā dzīvnieku izcelsmes produktos). Par iespējamiem riskiem runā ne tikai zaļie (piemēram, satraucoties, ka ASV 80% antibiotiku lieto lopkopībā), bet arī zinātnieki un kontrolējošās iestādes, atzīstot, ka risks pastāv, bet vēl jāpēta. Vai cilvēkiem ir aizliegts sekot augstākam piesardzībam principam nekā valstij labpatīkās ievērot likumos?
• Dzīvnieku izcelsmes uztura saražošana atstāj lielāku ietekmi uz vidi (īpaši, globālo sasilšanu) kā veģetārs uzturs. Pavisam vienkārši – ikviens zina, audzējot lopus, mēs tiem dodam veģetāru uzturu, bet ikviens arī atceras, ka neviena enerģijas veida pārveide no viena otrā nevar būt bez enerģijas zudumiem. Ja mēs to veģetāro uzturu ēstu paši, to vajadzētu saražot krietni mazāk kā tās pašas kalorijas uzņemot caur lopiem.
• Bērnu ēdināšanas iestādes ir ļoti daudz pārkāpumu attiecībā uz ēdienu kvalitāti, un ļoti bieži tie ir saistīti tieši ar nekvalitatīviem dzīvnieku izcelsmes produktiem.
• Dzīvnieku tiesības. Nevēlēšanās nodarīt dzīvniekiem ciešanas, ja bez tā var iztikt.

Protams, vienmēr ir diskusija par tām “neaizvietojamajām aminoskābēm”. Tādu pārliecinošu pierādījumu, ka pat prasmīgi izvēlēts veģetārs uzturs rada kādu uzturvielu deficītu veģetāriešu organismā, tomēr neesmu atradusi.

Tāpēc domāju, ka apsvērumi, kāpēc cilvēki izvēlas veģetāru uzturu, ir gana pamatoti, lai tos nesauktu par vienkāršu kaprīzi. Bet kā ar bērniem, vai tiešām veģetāra diēta kaitē, kā apgalvo Veselības ministrija, atsaucoties uz vārdā neminētu uzturzinātnieku viedokli?

Un – voilà – Amerikāņu pediatru akadēmija un  Amerināņu diētas asociācija paziņojusi, ka arī pārdomāta vegānā diēta var nodrošināt augoša bērna vajadzības. Tomēr, ir jāņem vērā vārdi “labi pārdomāta” – jo nepārdomāta izvēle patiešām var kaitēt bērnam, par to ir daudz pierādījumu. Tai pašā rakstā ir atsaukšanās uz gadījumu, kad striktā vegānu ģimenē viens bērns gāja bojā no nepietiekama uztura, bet pārējie cieta.

Tomēr es vēlos apgalvot, ka sašutums par šo ģimeni kā galveno problēmu saredzot vegānismu ir visai tipiska neiecietība pret atšķirīgo, jo arī citur atšķirīgo problēmas tiek īpaši izceltas un vispārinātas, attiecinot uz visu grupu (piemēram, attiecībā uz seksuālajām minoritātēm, tautībām, reliģisko piederību). Arī gaļēdāju ģimenēs ir galējības – bērni mirst vecāku nevērības dēļ. Bērni cieš no smagas aptaukošanās, kariesa, vēlāk kā pieauguši no diabēta, sirds un asinsvadu slimībām, jo viņu vecāki ēdinājuši ar nepareizu uzturu. Arī tā ir kaitniecība, bet nez kāpēc netiek apgalvots, ka vainojama tieši gaļēšanas diēta.

Protams, ir arguments, ka mācību iestādēs bērns, kas neēd gaļu vai piena produktus, var ēst kaut ko citu. Jā, bet – problēma ir tur, ka šis pārējais uzturs visbiežāk ir nepārdomāts, jo pašreizējais regulējums liek uzsvaru tieši uz dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām:

“Izglītojamo ēdienkartē katru dienu iekļauj (..) olbaltumvielām bagātus pārtikas produktus (piemēram, liesa gaļa, zivis (fileja), olas, biezpiens, siers, pākšaugi). Zivis ēdienkartē iekļauj vismaz reizi nedēļā“. Ievērojiet – kā augu izcelsmes olbaltumvielas tiek minēti tikai pākšaugi, kamēr daudzi vecāki uzskata, ka tie nav piemēroti maziem bērniem.

Protams, apstākļos, kad bērnu ēdināšanā ir tik daudz pārkāpumu, runāt par īpašām izvēlēm daudziem šķitīs pāragri. Bet varbūt tieši nē? Kāpēc nevar sākt ar uztura dažādošanu un gaļas produktu (kas piedevām ir dārgi) īpatsvara samazināšanu? Starp citu, Somijā tieši tā cenšas darīt. Es neaicinu visus kļūt par veģetāriešiem. Es tikai gribu zināt, cik pamatoti ir NEĻAUT izvēlēties veģetāru vai vegānu uzturu bērnam.