Salūza trauku mašīna. Meistars secināja, ka blīve beigta, bet blīvi vienu pašu neražo: jāpasūta visa detaļa. “Bet, tā detaļa tik dārga, ka tad gandrīz labāk pirkt jaunu mašīnu“, teica meistars. Un kā glābējs izvilka gumijas gabalu, no kura izgrieza man vajadzīgo blīvi. “Ai“, es nopriecājos: “Tā ir ievērojami lētāk. Un, pie tam, arī videi jēdzīgāk“.

“Ai nē“, nogrozīja galvu meistars, “vides aizsardzība ir viens liels bizness“. Un to man viņš apgalvoja,  neskatoties uz to, ka manā gadījumā man vislētākais variants bija arī vismazāko peļņu nesošs ražotājiem un ar vismazāko ietekmi uz vidi.

Manuprāt, viens no svarīgākajiem nosacījumiem vidi saudzējošu (videi “draudzīgu”, eko vai zaļo) produktu ražošanā ir zināšanas un spēja šīs zināšanas likt lietā. Zināšanu trūkums ir lielisks stereotipu uzturētājs. Ja es nezinu par transstaukskābju kaitīgumu, tad ražotājs, kas izmanto kvalitatīvākus, bet dārgākus produktus bez tām, man šķiet aizdomīgs triku meistars. Diemžēl ne vien pircēji, bet arī ražotāji nezin, kas tad īsti ir “zaļš” un arī “veselīgs”. Piemēram, kāds latviešu ražotājs, kas savā mājaslapā pretendē uz “veselīgiem produktiem”, tajos pievieno hidrogenētos augu taukus vai palmu eļļu, bet tā nav veselīga izvēle!  Arī pircējam nav zināšanu un laika, lai pārbaudītu katru ražotāju. Tāpēc pastāv ekomarķējumi. Lai iegūtu ekomarķējuma zīmi, jāatbilst tās prasībām, un atbilstību pārbauda speciālisti. Es kā pircējs varu paļauties, ka zīmes izsniedzējs zin, ko dara, ir noteicis prasības, ko tad nozīmē “zaļš”, un ir pārbaudījis ražotāju. Bet ir vēl viena problēma: šo zīmju ir daudz un dažādu, un diemžēl, dažreiz arī paši ražotāji kādas sev labvēlīgas uztaisa. Tāpēc pircējam vismaz jāatpazīst uzticamās zīmes (piemēram, Eiropuķīte, Eiropas zaļā lapiņa, Ziemeļu gulbis, zviedru Piekūns u.c.). Arī ražotājam ir vieglāk – izpildot ekomarķējuma prasības, viņš zin, ka ir ievērojis būtiskākos principus, lai mazinātu kaitējumu videi.

Šodien iesaistoties diskusijā ar mazajiem ražotājiem, jautājums, ko darīt viņiem? Apjomi pārāk mazi, lai sertificētos, kas tomēr ir papildus izmaksas. Ticēt uz vārda? Protams, ja zemnieks nodarbojas ar naturālo saimniecību – pats audzē graudus, ko izbaro savām vistām, kas pagalmā kašājas un nesmādē arī sētas smilgas. Vistu sadētās olas var pārdot, nekas slikts jau tajās nevarētu būt. Bet, līdzko zemnieks nopērk vistām “profesionālo” barību – kādas tajā piedevas? Varbūt tā satur ĢMO? Varbūt zemnieks, labu gribēdams, savā saimniecībā izmantoja eko-raundapu? Tas taču nevar būt slikts! Un tomēr – tas ir tieši tāds pats pesticīds kā citi, un man nav skaidrs, kādu caurumu likumos tā ražotājs ir izmantojis, lai nosauktu savu ražojumu par eko. Tas satur parasto herbicīdu aktīvo vielu glifosātu, kas ir kaitīgs ūdens videi, un tā paliekas, iespējams, kaitīgas arī mums. Lai neiekristu, arī zemniekam savā saimniecībā ir nepieciešamas zināšanas par vides aizsardzību. Un – arī man, pērkot no maza ražototāja, ir jābūt pārliecībai, ka viņš zin, ko dara, un man ir jāmāk uzdot pareizos jautājumus. Kā rīkoties?

Manuprāt, ir vairākas iespējas. Valsts var atbalstīt mazo ražotāju sertificēšanos. Mazie ražotāji var veidot apvienības. Var veidot arī vietējās sertificēšanas sistēmas – tādas kādreiz veidoja mazajiem uzņēmumiem vides pārvaldības principu ieviešanai. Prasības mazākas, vienkāršākas, sertificēšanās vieglāka, varbūt pašvaldība to atbalsta. Var veidoties arī “zaļais” izplatītāju tīkls, kas pārbauda savā tīklā esošos ražotājus. Tāpat arī pašvaldības, organizējot zaļo iepirkumu savām iestādēm, var pārbaudīt potenciālos piegādātājus, kas ievēro bioloģisko saimniecību standartus, bet nav sertificējušies. Tomēr visos gadījumos ir nepieciešamas zināšanas.