Reiz jau rakstīju, ka katrai grāmatai savs laiks … ne katram ceļojumam ir sava grāmata, bet, ja paveicas, tieši grāmata var piešķirt ceļojumam īpašu garšu.  Šoreiz man garšu piešķīra “Idiots”, ko biju mēģinājusi lasīt jau trīs reizes. Trijos ceļojumos. Beidzot izlasīju.

Zenta Mauriņa jūsmoja par Dostojevski. Es jūsmoju par Mauriņu. Kāpēc tik ilgi vilcinājos izlasīt?

Idiots ir vienkārši labs cilvēks gaišu prātu un spēju saredzēt būtisko, citiem garām paslīdējušo. Dostojevkis nav pārliecināts, ka tādi spēj izdzīvot un aizsargāt sevi. Vai jūs kādreiz esat jutušies kā idioti, darot kaut ko labu?