Šodien nodarbojos ar pašcenzūru. Raksts bija par piedzīvoto kādā iestādē ar svaigām telpām, bet dīvainu personālu. Rakstu atstāju, bet iestādes vārdu izdzēsu, jo saņēmu ļoti laipnu vēstuli no iestādes vadības. Paldies viņiem par to! Ceru, ka izdosies labās ieceres mainīt personāla attieksmi.

Sen nebiju bijusi šajā baseinā – agrāk baseins bija aizkavējies padomju periodā, un manam nu jau lielajam vecākajam dēlam nepatika skāņā smarža un noplukušās telpas. Pirms pāris gadiem bija rekonstrukcija, tāpēc ar bērniem nolēmām pārbaudīt, kā nu tagad ir. Samaksāju par ieeju, saņēmu kvīti un devāmies uz garderobi. Tā arī nesapratu, vai garderobiste mūs vispār pamanīja, vai nē, jo labvakaru neatņēma. Bet kaut kā juta, ka es un bērni esam novilkuši jakas, slinki piecelās, paņēma drēbes un iedeva nummuriņu. Bez smaida.

Baseina ģērbtuvēs mani sagaidīja inovatīva, diezgan sarežģīta sistēma – vērtīgās mantas (somas) ieliek vienos skapīšos, tad tā skapīša atslēgu (ko iedeva pret kvīti) atdod administratorei, kas izsniedz nākamo- drēbju skapīša atslēgu. Administratore vēlējās ar mani runāt krieviski. Atbildēju latviski. Administratore turpināja krieviski. Iedeva tikai vienu drēbju skapīša atslēgu. Teicu, ka arī manam dēlam vajag atslēgu vīriešu ģērbtuvēs. Nē, viņa teica, zēns ir par mazu, pats nemācēs apģērbties. Pašķielēju uz puisi – nē, nebija sarāvies, manuprāt, vizuāli tomēr atgādināja bērnu, kas spēj pats apģērbties, un iebildu, ka bērns ir pirmklasnieks. Jā, bet viņš neaizsniegs dušas slēdzi, administratore teica un piedāvāja, ka pavadīs zēnu uz vīriešu ģērbtuvēm, tur viņš noģērbšoties (atslēgu nedos), un tad baseinā satiks mani, un es viņu aizvedīšu noskaloties baseina dušās.

Kad ar meitu iznācām no ģērbtuvēm, mazais pie baseina jau gaidīja. Devāmies uz baseina dušām un atskanēja kliedziens (krieviski) – kur ejat? Pamanīju, ka baseina uzraudze skrien mūsu virzienā. Paskaidroju, ka vedu dēlu noskaloties (biju aizmirsusi, ka sabiedriskā vietā ir virzieni, kuros nedrīkst doties). Vai tad viņš ģērbtuvēs nenoskalojās? Stāstīju par augsto dušas kloķi un zēnu, ko nevēlos vest sieviešu ģērbtuvēs, vēlīgi guvu atļauju izmantot baseina dušas, bet arī komentāru, ka bērns neizskatās pēc tāda, ka var pats apģērbties. Es iebildu, ka pirmklasnieks taču! Nu jā, varbūt.

Baseins gan ir skaists, un ūdens silts, samierinot ar darbinieču dīvainībām. Peldi mazliet iztraucēja vēl viens uzraudzes uzsauciens – šoreiz mazam divgadniekam, kas bija izlīdis no ūdens un, mātes acu pavadīts, devās uz kasti, kur atradās peldriņķi. Nevienam nebūs brīvi staigāt baseina telpās! Divgadnieks tika apstādināts, uzraudze pati aizgāja pie kastes un atnesa peldriņķi. Vēl viens kliedziens aprāva vecākus, kas bija izcēluši savu divgadnieku uz baseina malas un ļāva viņam iešļūkt tēva rokās. Ja nedrīkst lekt no baseina malas, tad nedrīkst, un punkts.

Pusastoņos bijām pēdējie, kas atstāja baseinu (baseins strādā līdz 20.00, vismaz tā rakstīts mājaslapā). Piekodināju mazajam paiet zem dušas, bet uzraudze ieteica tomēr viņam pārnākt uz sieviešu dušām. Labi, piekritu, jo bijām pēdējie. Dušoties mūs pārtrauca administratores aizrādījums (krieviski), ka jāpasteidzas. Kamēr ģērbos, atvērās ģērbtuves durvis un parādījās administratore mētelī un cepurē. Jāpasteidzas! Durvis tā arī neaizvērās (droši vien, lai mēs saprastu, ka nav ko tūļāties), turpinājām ģērbties pie pusatvērtām durvīm.

19.53 piegājām pie matu fēna. Administratore mētelī un cepurē grozījās mūsu redzeslokā.

19.56 bijām ārā (pārbaudīju pulksteni time.is, precīzs). Garderobē tumšs, un mūsu vientuļās jakas vienas pašas. Paraustīju leti (varbūt atvērtos), parādījās sargs, kas man (krieviski) prasīja, ko vēlamies. Jā, jakas varot izsniegt.

Nu jā. Telpas skaistas, eiroremonts. Un apkalpošana kā manā bērnībā. Eiroremonts jau nemaina cilvēkus.