Jaungada vēstule maniem draugiem … un domubiedriem … un darbabiedriem …cilvēkiem, ar ko esmu runājusi, kopā strādājusi, strīdējusies … un vienkārši tiem, kas lasa šo blogu

Raibi šogad gājis … priecīgi un skumīgi, muļķīgu kļūdu dēļ ir kaut kas zaudēts, vai vienkārši zudis, un kaut kas atradies un iegūts.

Esmu priecājusies, strīdējusies, dusmojusies, apvainojusies, teikusi skarbus vārdus un rakstījusi neglaimojošas vēstules, stīvējusies par savu vietu, un citi ir darījuši tāpat … un brīžiem, kad šķitis, strīdiem nav gala, un kompromiss nav iespējams, ir pavērusies lietusmākoņa maliņa un iespīdējis saulesstars … un viss nokaidrojies. Un visbiežāk to ir padarījusi iespējamu saruna un spēja ieklausīties.

Patiesībā jau mēs visi vēlamies vienu un to pašu – būt mīlētiem un piepildīt savus sapņus, tikai uzskati, kā to izdarīt, atšķiras. Nereti šķiet, ka citi cilvēki ir šķērslis ceļā uz laimi, mīlestību, un sapņiem. Parasti ilgtspēju piesauc, kad runā par vidi (tās aizsardzību) vai biznesu (dzīvotspējīgu). Bet uz ilgtspēju var paskatīties arī plašāk – es ticu, ka var piepildīt savus sapņus un sirdi tā, ka vietas zem Saules pietiek arī citiem.

Tāpēc, gaidot Jauno gadu, es aproku savu kara cirvi. Es zinu, ka nākošgad to atkal izrakšu un turpināšu … priecāties, strīdēties, izkauties, sacensties … tagad atvēlēšu laiku pārdomām: kas ir tas, ko es patiešām vēlos, un kā piepildīt savus sapņus ilgtspējīgi. Varbūt vislabākais, ko es sev un arī jums varu novēlēt Jaunajā gadā, ir labāk iemācīties uzklausīt un tikt uzklausītam.

Rāmi, rāmi Dieviņš brauca

No kalniņa lejiņā,

Netraucēja ievas ziedu,

Ne arāja gājumiņa.