Ilgu tramvajs … Ņūorleānas ielās

Māksla nevar mainīt pasauli, bet tā var uzdot jautājumus

un palīdzēt cilvēkiem domāt par nākotni plašākā kontekstā /Zhang Huan/

Tenesija Viljamsa lugas iestudē ar apskaužamu regularitāti. Varbūt tāpēc, ka dažas (man zināmās) no tām ir par būtni, kas piedalās mūsu dzīvēs – vāju cilvēku, kas izdzīvo, manipulējot ar citiem kā Amanda Stikla zvērnīcā un Blānša Ilgu tramvajā, un, tāda, pēc biogrāfijas spriežot, ir bijusi arī paša autora māte. Varbūt tāpēc Tenesija Viljamsa lugas uzrunā, jo šos smalkos manipulatorus viņš spēj attēlot smalki un izjusti, un, savukārt, mēs esam viņus satikuši savā dzīvē un izjutuši vainas apziņu, mēģinot pasargāt sevi un tā sagādājot viņiem nepārprotamas ciešanas? Varbūt esam tādi arī paši? Varbūt simpātijas pret Blānšu vai Stenliju nosaka, kurā pusē piederam?

Esmu redzējusi vairākus Ilgu tramvajus. Gaļinas Poļiščukas interpretācijā stāsts bija par jaunu, precētu pāri – Stenliju un Stellu, kuru ģimenes ligzdiņu ārda uzspiestā kopdzīve mazajā vienistabas dzīvoklītī ar teatrālo, dzīves vētrās avarējušo Stellas māsu (Rēziju Kalniņu), ko pavada ikdienišķi strīdi un rīvēšanās. Mazliet prasta komunālā sāga. Beigu beigās Stenlija (Andris Bulis) nervi neiztur un viņš Blānšu izvaro. Elia Kazana filmā Stenlijs (Marlons Brando) ir izskatīgs, aukstasinīgs mačo, kas, izmantodams sievas prombūtni, vienkārši iznīcina trauslo, dzīvē apjukušo sievas māsu Blānšu (Vivjenu Lī). Izvarošana kā brutāls pāridarījums trauslai sievietei. Bet varbūt, ka skatoties filmu angliski, zaudēju novecojušās, kādreiz apburošās māsas vēstījuma nianses Vivjenas Lī izpildījumā?

Jaunajā Rīgas teātrī Ineses Mičules iestudējumā Blānša (Elita Kļaviņa) virtuozi pārliecina par situācijas bezcerību. Kopdzīve ar manipulatoru nav iespējama, jo tas ir kā skaists parazīts, kas vārdzina sava saimnieka ķermeni, lai gan bez saimnieka pats iet bojā. Stenlijam (Andrim Keišam) nav kur sprukt, jo, mīlot sievu, viņš nevar atteikties no viņas māsas, lai gan viņš jau pirmajā brīdī instinktīvi saož manipulatoru (kā izbijušam karavīram ar pašaizsardzības instinktu viņam viss ir kārtībā!). Stenlijam ir tieksme uz fizisku vardarbību, bet šajā lugā ar viņi ar Blānšu ir kviti – jo Blānša viņu lēnām, klusiņām, smalki, bet tomēr – emocionāli izvaro, iedvešot māsai nepatiku pret Stenlija prastumu (pērtiķis!) un vainas apziņu par pieticīgo dzīvokli. Tas, protams, ir interesanti, ka sieviete, kurai pašai nav vīra (bet kura tik ļoti vēlas apprecēties), kurai nav savu iztikas līdzekļu, mēģina pārliecināt māsu, ka viņai jāmūk no sava vīra (kas varbūt nav perfekts, bet tomēr ir), jāiet prom no sava dzīvokļa (kas ir nabadzīgs, bet tomēr – ir), jo viņa tak ir radīta citiem, daudz smalkākiem apstākļiem. Nereti apskatnieki raksta, ka lugas laikā Blānša zaudē ar saikni ar realitāti, tomēr, man šķiet, viņa to jau ir zaudējusi jau lugas sākumā, ierodoties pie Stellas un Stenlija, jo pilnībā ignorē faktu, ka zāģē cilvēku, kas viņu patiesībā uztur. Prastais poļu mužiks Stenlijs, kura viskija krājumus aristokrātiskā francūziete Blānša nemaz nepakaunās lēnām deldēt.

Beigu beigās – klasiski – fiziskā vardarbība pret emocionālo, un tas nemaz nav viennozīmīgi, kura no tām ir postošāka. Izrādes izskaņā Blānša sabrūk, bet, atšķirībā no citiem uzvedumiem, šīs lugas beigās es jautāju sev par Stenlija rīcību ne tikai kā atriebību vai brutālu izrēķināšanos, bet arī pašaizsardzību, primitīvi parādot cilvēkam, kas viņu mēģina iznīcināt, kurš galu galā ir situācijas noteicējs. Tas nav pareizi, un tas nav labi, bet vai pastāv cita iespēja? Varam, protams, just līdzi Blānšas grūtajai dzīvei un traģiskajiem pārdzīvojumiem, tomēr vai par to ir jāmaksā arī visiem pārējiem? Brīdī, kad visi iesaistītie gaida atpestītāju – ārstu, kas Blānšu vedīs uz psihiatrisko slimnīcu, uz skatuves vēdī nolemtība – ikviens saprot, cik šāda atbrīvošanās no radinieka ir sāpīga un smaga, apzīmogojot sevi ar vainas apziņas nospiedumu. Arī Stikla zvērnīcā dēls pamet savu dzīves vētrās cietušo bezpalīdzīgo māti Amandu. Tāda ir ļoti daudzu cilvēku izšķiršanās. Parazītu vienīgais glābiņš ir vainas apziņa, ko manipulatoram izdodas iedēstīt savos saimniekķermeņos (par smago dzīvi, nepiepildītām cerībām, smalko garu, kas nav radīts dzīves cietsirdībai). Pārlasot rakstīto, šķiet, manī ir izteikts empātijas trūkums pret intelektuāli izsmalcināto Blānšu, bet varbūt es viņu redzu Stenlija acīm, kas ar pārmērīgu inteliģenci neapgrūtināts caur smalko garnējumu spēj ieraudzīt tukšumu? Varbūt tāpēc viņš neuzķeras uz Blānšas āķa, ar ko viņa iekaro Miču, kaisot patētiskas dzejiskas frāzes, ar kurām aizķer Miča dvēseles stīgas?

Kāpēc es neko nesaku par Stellu? Nezinu. Varbūt tāpēc, ka Stella ir vislielākajā bezizejā. Viņa grib, bet nevar mīlēt abus. Var jau būt, ka nākotnē, laulībai iebraucot rutīnas ūdeņos, Stenlija brutalitāte viņu iznīcinātu. Bet šobrīd viņu iznīcina Blānša, jo, atšķirībā no Stenlija, Stellas redzi aizmiglo Blānšas prasme izsaukt pret sevi patiesu līdzcietību, kā arī Blānšas spēja pārliecināt pašai sevi un arī citus, ka viņa Stellai ir nepieciešama, un tādēļ viņai jāpaliek māsas ģimenē. Lai vai kā, Stella ir vislielākā zaudētāja. Viņa zaudē savu māsu, un tai pašā laikā ierauga savu vīru savas māsas acīm. Varbūt tāpēc šķiet, ka Stella (Iveta Pole) – jauna, pašpārliecināta, priecīga sieviete, lugas laikā izbalo un zaudē kontroli pār savu dzīvi, kļūdama par raustāmu marioneti Blānšas un Stenlija divcīņā.

Ārsts gan uzreiz atpazīst Blānšu, ne velti, viņš ir psihiatrs. Lai viņu mierīgāk aizvestu uz slimnīcu, viņš Blānšai galanti piespēlē,  piedāvājot elkoni kā smalkai lēdijai. Tomēr, ņemot verā medmāsas attieksmi, diez vai šī spēle turpināsies, pārkāpjot slimnīcas slieksni. Piemēroti spēlētāji vienmēr ir tuvinieki un tie, uz kuru dvēseles stīgām var spēlēt.

Tomēr arī beigās Blānša nezaudē savu modrību, iedzeļot Stellas draudzenei par nemazgātajām vīnogām. Tas ir smieklīgi, bet Tu saproti arī, ka tas ir smieklīgi tikai tad, ja Tu pats neesi iesaistīts scēnā, vai arī Tu zini, ka tūlīt šis murgs beigsies.

IMG_4396

Ņūorleānas tramvajs. Nummuru neatceros.

P.S. Iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī ir jāredz. Perfekti atbilst Zanga Huana teiktajam par mākslas jēgu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s