Vakardien man bija pārdomu pilna diena. No Zolitūdes traģēdijas sabiedriskās apspriešanas pārsteigta uzzināju, ka SIA “Maxima” sevi esot pozicionējusi kā sociāli atbildīgu uzņēmumu. Un studenti par to esot pat kursa darbus rakstījuši. Papētīju Maxima mājaslapā: sadaļā par sociālo atbildību ir informācija tikai par Maxima iesaistīšanos labdarības projektos.

Cilvēki mīļie, tas ir milzīgs pārpratums par to, ko mēs saprotam ar sociāli atbildīgu biznesu! Vislabāk šo pārpratumu ir raksturojis Rainis:

Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi:
Dzird par grūtdienīšu raudām,
Tūdaļ kabatā bāž roku,
Izvelk savu – nēzdodziņu.

Sociāli atbildīga uzņēmējdarbība ir kaut kas cits!

Tiesa gan, interneta dzīlēs tās definīcijas ir dažādas, tāpēc es izmantošu to, kas atbilst manai izpratnei: tāda preču un pakalpojumu ražošana, kas nekaitē sabiedrībai vai videi (the practice of producing goods and services in a way that is not harmful to society or the environment).

Es arī atradu skaidrojumu, kas ir garāks un divdomīgāks: sociālā atbildība ir ētiska teorija, ka juridiskas vai fiziskas personas pienākums ir tā rīkoties, lai sabiedrība kopumā būtu ieguvēja, sociālā atbildība nozīmē, ka katra rīkojas atbildīgi, lai saglabātu līdzsvaru starp ekonomiku un ekosistēmu (Wikipēdija, Social responsibility is an ethical theory that an entity, be it an organization or individual, has an obligation to act to benefit society at large. Social responsibility is a duty every individual or has to perform so as to maintain a balance between the economy and the ecosystem).

Kāpēc es to uzskatu par divdomīgu? Tāpēc, ka pirmā definīcija ir tieša – ir tā jāstrādā, lai nekaitētu sabiedrībai un videi. Otra definīcija pieļauj iespēju, ko izmantoja Maxima  – uzņēmējs ignorē darbinieku un klientu labklājību un drošību, bet ik pa brīdim atmet kādas druskas labo darbu projektiem, tādējādi spodrinot savu tēlu. Kā jau teica Rainis: nav žēl iešņaukt nēzdodziņā.

Pasaules uzņēmējpdarbības padome ilgtspējīgai attīstībai korporatīvajā sociālajā atbildībā ietver rūpes par darbinieku labklājību, gan arī sabiedrību kopumā (Corporate Social Responsibility is the continuing commitment by business to contribute to economic development while improving the quality of life of the workforce and their families as well as of the community and society at large).

Sociāli atbildīgs uzņēmums, kas rūpējas par vidi, nevar savā darbībā bezkaislīgi piesārņot vidi, bet pēc tam iemaksāt naudiņu attīrīšanas iekārtām vai noziedot kādam zaļam NVO, lai saved to vidi kārtībā. Nē, tas nozīmē kaut ko citu: ka uzņēmums izvērtē savas darbības ietekmi uz vidi un saimnieko tā, lai tā pēc iespējas mazāka. Nedomāju, ka sociālā atbildība pret darbiniekiem vai sabiedrību kopumā atšķiras no pieejas kā rūpēties par vidi.

Situāciju, kad uzņēmums ignorē darbinieku un klientu labklājību, bet skaļi reklamē savus labdarības projektus, var saukt par balto atmazgāšanu. Kas ir līdzvērtīga zaļajai atmazgāšanai, par ko jau rakstīju iepriekš. Vakardien piedalījos diskusijā RadioNaba par zaļo atmazgāšanu vai zaļo pīlīšu pūšanu, kur Jānis Ulme pateica man nedzirdētu vērtējumu: ja izdevumi “zaļajam mārketingam” ir lielāki par izdevumiem, ko uzņēmums investē vidi saudzējošos pasākumos savā darbībā, tad viņa rīcību par saukt par zaļo atmazgāšanu. Domāju, tas arī attiecas uz “balto” atmazgāšanu. Sociālā atbildība nav mārketinga triks. Tas nozīmē, ka uzņēmums VISĀ savā darbībā izvērtē savu ietekmi uz darbinieku un sabiedrības labklājību, un novērš negatīvo ietekmi, bet veicina pozitīvo.