(Man nav vārdu, lai ko teiktu par Maximas traģēdiju, un to, ko pārdzīvoja cietušie, bojāgājušie un viņu ģimenes. Visdziļākā līdzjūtība!)

Gribu rakstīt tikai par to, ko katrs mēs individuāli varam darīt turpmāk?

Ir vairākkārtēji izskanējis jautājums par Maximas boikotu. Ir arī argumenti pret – pirmkārt, pierasts, lētāk, otrkārt, dosim iespēju viņiem laboties, un –cilvēki zaudēs darbu.

Bet mēs nepērkam preci, lai dotu kādam iespēju kļūt labākam. Nepirksim sliktus zābakus ar naivu cerību, ka zābaku ražotājs saņemsies un kļūst labāks. Nē, mēs pērkam to, kas garantē kvalitāti – un tā ir ne tikai preču funkcionalitāte. Arī sociālā atbildība var būt daļa, par ko mēs maksājam, un tas ir mūsu rokās, par ko maksāt. Es ceru, ka ne tikai Rietumvalstīs, bet arī Latvijā jēdziens “ētiskais patērnieciskums” varētu būt ne tikai teorētisks, bet arī iedzīvināts. Tas nozīmētu – patērētāji vērtē ne tikai preces kvalitāti vai cenu, bet arī preces ražotāja un piegādātāja rīcības ētiskumu, piemēram, attiecībā uz darba drošību, patērētāju drošību, vides aizsardzību. Bet, ja patērētāju izvēles rezultātā neētiskā ražotāja un tirgotāja darbinieki zaudē darbu? Tas vienmēr ir sāpīgi, ja kāds zaudē darbu, bet – izvēloties ražotāju, kas ignorē darba tiesības un preču drošību, mēs atbalstam sliktus darba apstākļus un zemus preču standartus. Ja kāds vēl nezina, kas ir preču zīme “godīga tirdzniecība” jeb FAIRTRADE, ir laiks ar to iepazīties.

Ja mēs gribam taisnīgu valsti ar uzņēmējiem, kuri rūpējas ne tikai par peļņu, bet arī darbiniekiem, vidi un klientiem, ir jābalso arī ar saviem makiem, jo nauda (peļņa) ir spēcīgāks arguments kā likumu prasības, īpaši, valsts nozagšanas ēnā.

Par darba vietām. Es varu pastastīt  par kādu pieredzi. Iespējams, tā ir mana pieredze, iespējams, kāda noklausīta pieredze, bet tas nav svarīgi, jo to pašu  varētu pastastīt daudzi no mums.

Proti, darba vietā man lūdza veikt profesionāli neētiskas darbību. Tā bija ietērpta ideloģiski skaistā mērcē, bet tik un tā – tā rīkojoties, pārkāptu savu profesionālo ētiku. Man bija 3 iespējas: 1) to darīt, 2) to nedarīt vai 3) celt troksni, ka mani ietekmē. Trokšņa celšanu atmetu uzreiz, jo šādi lūgumi tiek izteikti mutiski, tas ir, nav pierādījumu. Pierādījums paradās vienīgi tad, kad es to izdaru, un tad jau tas ir PRET mani. 1. iespēju arī atmetu. Izvēlējos 2. iespēju. Es naivi iedomājos, ka mani turpmāk liks mierā. Milzīgs, milzīgs naivums, sistēmās, kuras veic neētiskas izvēles, neitrālo nav. Ir tikai līdzdalībnieki, vai liecinieki. Un kam gan vajadzīgs liecinieks? Sekoja pret mani vērsts emocionāls un ekonomisks mobings, kura rezultātā aizgāju no darba. Visskumjāk bija redzēt kolēģu apmulsušās sejas, kas ļoti labi saprata, kas notiek, bet neatbalstīja mani, baidoties par sekām. Skaidrs, ka es pārliecināju savus kolēģus tā nekad nerīkoties, jo sekas acīmredzamas.

Noklausoties argumentus par Maximas traģēdijas cēloņiem, izskatās, ka tā ir nelaimīgu kļūdu virkne, kas sastājās vienā ķēdē. Esmu pārliecināta, ka vairākas kļūdas tāpat saistītas ar profesionāli neētiskiem pārkāpumiem, kurus kāds izdarīja, jo 1) tas ir sistēmas noteikums, ja nevēlies būt izstumtais un 2) līdz šim nekas nenotika un 3) pierasta nevērība pret drošības pasākumiem. Arī klienti nereti lūdz pārkāpt profesionālo ētiku, kas saistīta ar noteiktu atbildību. Un tā ir tikai un vienīgi profesionāļa izvēle – piekāpties vai nē. Riskējot zaudēt klientu, un zinot, ka rindā stāv citi kolēģi, kas gatavi peļņas vārdā visam piekrist.

Man nav prātīgas metodes, ko darīt šādos apstākļos, saglabājot savas iespējas apgādāt sevi un ģimeni. Tomēr – kamēr mēs klusēdami piekrītam neētiskas sistēmas noteikumiem un piekrītam, ka klusējošie liecinieki tiek izspiesti, tik ilgi šādas sistēmas arī pastāvēs.

Par drošību arī stāsts. Kad PSRS agonijas laikā mācījos Latvijā ķīmiķos, mums bija sava studiju varone – meitene, kas iznēsējusi 2 bērnus un ieguvusi diplomus. Ar visiem laboratorijas darbiem un organisko šķidinātāju izgarojumiem. Par manas kursabiedrenes grūtniecību pasniedzēji uzzināja tikai tad, kad ieraudzīja labi paaugušos puncīti. Šķidrumus pipetēs sūcām ar muti, jo baloniņi bija nejēdzīgi. Drošības instrukcija bija jautrākā nodarbība – pasniedzēja nejauši izvēlēts students (nelaimīgais) to kautri lasīja, pārējie flirtēja un kārtoja sabiedriskās attiecības. Aizbraucot uz Vāciju studentu apmaiņā, piedzīvoju kultūršoku. Ar drošības instrukciju skaļā balsī iepazīstināja profesors, un pieteica, ka izmetīs no kursa, ja pārkāpsim noteikumus. Studentēm, kas bija gaidībās vai plānoja bērnu, rekomendēja nekavējoties pieteikties. Nejauši kādam kursabiedram izpļāpājos par mūsu metodi, ievelkot šķidrumus pipetē. Šī ziņa zibensātrumā apceļoja manus vācu kursabiedrus, un puse no viņiem atnāca pārjautāt, vai tiešām sūcam ar muti. Ņemot vērā faktu, ka pie aurojošās sirēnas pircēji turpināja iepirkties un pārdevēji pārdot, neizskatās, ka 20 neatkarības gados attieksmē pret drošību kaut kas būtu mainījies.

Attiecībā par civiltiesisko atbildību. Līdztekus patērētāju balsošanai ar “makiem”, civiltiesiskā atbildība ir ļoti nopietna svira, kā mainīt iesīkstējošo ignoranci pret drošību. Palabojiet mani, ja man nav taisnība: civiltiesiskā atbildība gulstas uz galveno uzņēmēju, un tad, ja apakšuzņēmējs ir bijis maziņš, un varbūt jau bankrotējis, galvenais uzņēmējs no viņa neko piedzīt nevar, tāpēc izmaksas, kas saistītas ar civiltiesisko atbildību, nevar aizpinpongot tālāk. Tas ir tas, ko es vēlētos: ka daļu saziedotās naudas cietušie izmantotu saviem aizstāvjiem civiltiesās, iztiesājot nopietnas kompensācijas, nevis samierinātos ar iesaistīto firmu ziedojumiem.

Apakšuzņēmēja un virsuzņēmēja kļūdās cieš ne jau maziņā, bankrotējošā uzņēmuma tēls, bet gan zināmais vārds. Tāpēc nopietnas firmas, kas rūpējas par savu tēlu, ļoti pamatīgi inspicē savus piegādātājus. Piemēram, pēc milzīgā skandāla septiņdesmtajos gados, kad IKEA  izplatītājām mēbelēm piegādātāja kļūdas dēļ bija pārsniegta formaldehīda emisiju norma, IKEA ir izveidojis piegādātāju audita sistēmu. Arī vairāku zīmolu īpašnieki, kuru preces ražo Bangladešā, pēc tekstilrūpnīcas sabrukuma, kur gāja bojā tūkstošiem strādnieku, sākuši brīvprātīgo auditu programmu. Droši vien, tikai ideālisti iedomāsies, ka zīmolu īpašnieki pārdzīvo par nabaga strādniekiem smagos apstākļos. Varbūt mazliet. Tomēr tā ir tirgus ietekme, un bailes zaudēt peļņu. Mēs, patērētāji, ar savu maku varam to ietekmēt.

Parasti mēs domājam, ka esam tikai skrūvītes milzīgā sistēmā, un neko ietekmēt nevaram. Maxima liecina par pretējo. Vairāki eksperti ir izteikušies, ka tieši skrūvju savienojums kopnēs varētu būt viens no sagrūšanas cēloņiem. Mēs, ikviena “skrūvīte”, varam ietekmēt daudz. Īpaši, ja skrūves apvienojas.

Ko darīšu es? Pirmais: nesperšu Maximā savu kāju. Pirms vēlēšanām izvērtēšanu partiju ziedotāju sarakstus. Un mācīšu bērnus cienīt drošības prasības.

*(atzīstu) mana vaina, mana vaina, mana milzīgā vaina (vārdi no katoļu lūgsnas)