Jaunā mantra: nečīksti, bet dari!

Šodien aizdomājos – kur ir robeža? Nečīkstēšanai, bet darīšanai? Vakar tviterstraumē izlasīju Knuta Skujenieka citātu “Pirms tu prasi no cita, izdari pats. Šīs spējas mums ļoti pietrūkst. Mēs vienmēr skatāmies uz otru un nepietiekami paši uz sevi.

Ļoti bieži esmu dzirdējusi šo atziņu. Pilnīgi kā mantru.

Trīs. Trīs bērni un trīs bērnu vecāki. Un trīs bērnu skolotāji.

Pirmā bērna mamma satraucas, ka sākumskolas zēnam slikti padodas lasīšana un rakstīšana. Kā apzinīga mamma, kas pati ir aizrautīga lasītāja, viņa tiekas ar klases audzinātāju, lai aprunātos, ko darīt. Klases audzinātāja neko nevar ieteikt. Tā gadās, ka kāds sliktāk mācās. Mamma uzzinot, ka slikta lasītprasme var būt viena no disleksijas pazīmēm, piedalās seminārā vecākiem un pedagogiem par lasītprasmi. Mājās pārbaudot bērna zināšanas, aizdomas par disleksiju nostiprinās. Mamma uzsāk bērna apmācību atbilstoši seminārā dzirdētajam.  Zvana skolotājai, vēloties norunāt tikšanos, lai pārrunātu bērna sekmes, un prasa, vai  skolā ir logopēds. Skolotājai laika nav, lai satiktos, viņa iesaka mammai pagaidīt līdz vecāku dienai un arī logopēdu skola nevar piedāvāt. Kad mamma, gatavojoties vecāku dienai, aizsūta puslapu garu sarakstu ar saviem novērojumiem par bērna lasīt- un rakstītprasmi, skolotāja piedāvā arī logopēdu. Bet – individuālu sarunu ārpus vecāku dienas tomēr nē. Un individuālo mācību plānu arī nē (lai gan – ja skolotāja beidzot ir atzinusi logopēda nepieciešamību, ir skaidrs, ka tāds plāns ir nepieciešams). Izskatās, ka mammai ne vien pašai jāmāk diagnosticēt disleksiju, bet pašai ir jākļūst par logopēdu un jāizstrādā individuālais plāns saskaņošanai ar skolu.

Otrs bērns, pirmklasnieks, vairs negrib iet uz skolu. Viņam šķiet, ka skolotāja melo, jo uz kāda zēna jautājumu atbildējusi, ka no astoņi deviņi nevar atņemt (bet, mammu, tas taču ir -1).  Viņš skolā garlaikojas un apzīmē savus nadziņus. Bet dažreiz kļūst arī trokšņaināks. Vecāki lūdz, vai nevar ļaut bērnam spēlēt šahu vai dot papildu uzdevumus, kad pabeidzis savējos. Nē, skolotāja nevar. Tā vietā katru mēnesi vecāki iet uz skolu pārrunāt bērna uzvedību. Ko lai dara viens puika, kam skolā ir garlaicīgi, jo visu apgūst triecientempā un daudz ko jau ir zinājis pirms skolas?

Trešajam bērnam ir kustību traucējumi. Vecāki ir ieguldījuši milzīgas pūles, nodrošinot meitai dažādus rehabilitācijas pasākumus veselības uzlabošanai. Veiksmīgi. Meitene iet parastajā skolā. Šobrīd viņai ir ļoti lielas problēmas mājturībā un rakstīšanā, jo neiroloģisku traucējumu dēļ viņai to ir grūti izdarīt glīti, turklāt šādi darbi prasa ļoti daudz laika, viņa nepaspēj. Skolotāji neatkāpjas no savām prasībām – nekādas atlaides. Ja reiz mācies parastā skolā, jāizdara viss tāpat kā visiem (bet mana teksta uztveramība digitālajā laikmetā nav atkarīga no mana rokraksta un man izdevās apprecēties arī bez tamborējumiem pūrā).

Šie trīs stāsti mani sāpina. Tie ir trīs pilnīgi atšķirīgi gadījumi un tomēr tos vieno individuālas pieejas trūkums skolā. Kur ir tā robeža, kad vecāki drīkst arī sagaidīt no skolas, nekļūstot par noniecinātajiem prasītājiem, nejuzdamies vainīgi par skolotāju nepietiekamo atalgojumu? Kas būtu nepieciešams, lai trīs bērnu skolotāji spētu realizēt individuālo pieeju ne tikai vārdos, bet arī darbos? Vai tas tiešām ir tikai par atalgojumu vai arī attieksmi, un vai mainot atalgojumu, mainīsies attieksme?

Nekad nesatiekas vidējais (ne) darītājs  un (ne) prasītājs. Katrs gadījums ir savādāks. Ir brīži, kad PRASītājs ir izDARījis pietiekmi daudz no savas puses. Mums katram ir jabūt atbildīgiem par to, ko paši darām. Ir ļoti svarīgi apzināties SAVU atbildības daļu un SAVU ieguldījumu, un arī nenovērtēt SAVU ieguldījumu par zemu.

 Skumji2

3 responses to “Jaunā mantra: nečīksti, bet dari!

  1. Iespējams, ka situācijā ar meiteni, kuras darba novērtēšanā neņem vērā viņas īpašās vajadzības, nav ievērots likums.
    ” 55.pants. Mācību sasniegumu vērtēšana speciālajā izglītībā
    (1) Sasniegumus, ko mācībās guvis izglītojamais ar speciālām vajadzībām, vērtē atbilstoši speciālās izglītības programmas prasībām un ņemot vērā izglītojamā veselības stāvokli, spējas un attīstību.
    (2) Speciālās izglītības programmas apguvi izglītojamiem ar vidēji smagiem un smagiem garīgās attīstības traucējumiem vērtē aprakstošā veidā.”

  2. Jā, skumji lasīt šos piemēros, bet no savas pieredzes zinu arī gadījumus, kad skolotāji ir ieinteresēti un liek vecākiem pievērst uzmanību skolēnu spējām, norādot, piemēram, uz īpašiem talantiem, ko vajadzētu attīstīt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s