Šodien ar dēlu pusdienojām slimnīcā (puisim pārbaudes vizīte pie ārsta). Pie blakus galdiņa izdzirdēju niknu šņācienu: “Tūlīt pat ēd, ko tev teica!“. Izbrīnā pacēlu acis. Man blakus sēdēja puisēns, kam no deguna līdz ausij stiepās caurulīte, viņa māte un vecmāmiņa. Mans skatiens laikam bija tik sašutis, ka māte, to pamanījusi, interpretēja pa savam – puisēnam tika veltīts vēl viens šņāciens “Paskaties, arī tante uz tevi skatās“. “Nē“, es atbildēju, “es neskatos uz bērnu, es skatos uz jums“.

Es novērsos, bet, ja godīgi, man krūtīs iesāpējās. Zinu, ka mana pasaules glābēja sajūta ir stipri hipertrofēta, bet šajā gadījumā mana iejaukšanās nebija plānota – tas bija tikai spontāns acu skatiens. Kamēr mēs ar dēlu ēdām, blakus mazais pie galdiņa šņukstēja. Kad gājām prom, viņa māte bija pievirzījusies viņam tuvāk, un maigi apķērusi ap vidu.

Es nezinu, kurš ir tas brīdis, kad jāiejaucas … es pati zinu, cik ļoti mani kaitina gādīgie pilsoņi, kas iejaucas un pamāca. Piemēram, kad es pārgurusi trīsgadniekam pasaku, ka tālāk vairs nenesīšu, un viņš, protams, auro tā, ka māju jumti paceļas. Toreiz man kāda gādīga meitene mācīja, kā mīļi un pacietīgi jāizturās pret mazu bērnu, …manuprāt, pilnīgi nepamatoti, un es to arī viņai pateicu.

Tā ir, ka mēs, vecāki, esam atšķirīgi, un mūsu uzskati, ko nozīmē laba audzināšana, ļoti atšķiras … tas, kas man šķita emocionāla vardarbība pret slimu bērnu, viņa mātei, varbūt, šķita pareizas galda kultūras ieaudzināšana. Lai gan (pati esmu grēkojusi) ļoti daudzi vecāki izturas pret saviem bērniem pārmēru bargi aiz bailēm, ka izlaidīsies un arī, ko citi par mani padomās. Rezultātā, bērns neatceras mammu tādu, kā zīmē grāmatās, ar maigu, saulainu smaidu … viņš atcerās šņacošu būtni ar dusmās sarauktām uzacīm.