es neskatos uz bērnu, es skatos uz jums

Šodien ar dēlu pusdienojām slimnīcā (puisim pārbaudes vizīte pie ārsta). Pie blakus galdiņa izdzirdēju niknu šņācienu: “Tūlīt pat ēd, ko tev teica!“. Izbrīnā pacēlu acis. Man blakus sēdēja puisēns, kam no deguna līdz ausij stiepās caurulīte, viņa māte un vecmāmiņa. Mans skatiens laikam bija tik sašutis, ka māte, to pamanījusi, interpretēja pa savam – puisēnam tika veltīts vēl viens šņāciens “Paskaties, arī tante uz tevi skatās“. ““, es atbildēju, “es neskatos uz bērnu, es skatos uz jums“.

Es novērsos, bet, ja godīgi, man krūtīs iesāpējās. Zinu, ka mana pasaules glābēja sajūta ir stipri hipertrofēta, bet šajā gadījumā mana iejaukšanās nebija plānota – tas bija tikai spontāns acu skatiens. Kamēr mēs ar dēlu ēdām, blakus mazais pie galdiņa šņukstēja. Kad gājām prom, viņa māte bija pievirzījusies viņam tuvāk, un maigi apķērusi ap vidu.

Es nezinu, kurš ir tas brīdis, kad jāiejaucas … es pati zinu, cik ļoti mani kaitina gādīgie pilsoņi, kas iejaucas un pamāca. Piemēram, kad es pārgurusi trīsgadniekam pasaku, ka tālāk vairs nenesīšu, un viņš, protams, auro tā, ka māju jumti paceļas. Toreiz man kāda gādīga meitene mācīja, kā mīļi un pacietīgi jāizturās pret mazu bērnu, …manuprāt, pilnīgi nepamatoti, un es to arī viņai pateicu.

Tā ir, ka mēs, vecāki, esam atšķirīgi, un mūsu uzskati, ko nozīmē laba audzināšana, ļoti atšķiras … tas, kas man šķita emocionāla vardarbība pret slimu bērnu, viņa mātei, varbūt, šķita pareizas galda kultūras ieaudzināšana. Lai gan (pati esmu grēkojusi) ļoti daudzi vecāki izturas pret saviem bērniem pārmēru bargi aiz bailēm, ka izlaidīsies un arī, ko citi par mani padomās. Rezultātā, bērns neatceras mammu tādu, kā zīmē grāmatās, ar maigu, saulainu smaidu … viņš atcerās šņacošu būtni ar dusmās sarauktām uzacīm.

Temīda

4 responses to “es neskatos uz bērnu, es skatos uz jums

  1. Katru reizi, kad gadās redzēt nesavaldīgo mammu vai tēti. Kad jebkuras pedagoģijas robežas jau pārkāptas, un man ir žēl bērna, pie sevis lūdzos, lai pati tāda nekļūtu.

  2. Es turos pie principa, ka, pirmkārt, man pašai ar sevi jāstrādā un jātiek galā, lai es sev nevarētu neko pārmest, un līdz tam ir vēl tālu, un tad tikai es varētu kādam citam kaut ko iebilst. Lai gan, protams, iekšas sažņaudzas, kad dzird kliedzam un lamājam bērnu. Un atkal – pirmām kārtām man tas atgādina reizes, kad es esmu kliegusi vai bijusi neiecietīga.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s