Par TO. Par iecietību. Un bailēm.

Šo ierakstu mani pamudināja veikt kādas iedvesmojošas lektores runa, ko šodien noklausījos konferencē “Darbs ar bērniem ar atkarībām un uzvedības traucējumiem“. Runātāja bija Dr. Dagmāra Beitnere, un, neskatoties uz to, ka viņas teiktas izskanēja interesanti un aizraujoši, mani samulsināja viņas nekritiskā atsaukšanās uz A.Milta citātiem, nepieminot mūsdienu zinātnes atziņas. Noslēdzot konferenci par atkarībām, viņa pamanījās gan pieminēt mātes lomu (vietā), gan dzimumlīdztiesību (un TO grāmatiņu) un arī preambulu (kāds tai sakars ar atkarībām?). Atzīšos – neesmu eksperte nevienā no šiem jautājumiem, bet man ir savs pilsoniskais viedoklis, ko arī atļaušos paust.

Dr. Beitneres runai bija vairākas interesantas pazīmes, ko esmu manījusi arī agrāk citur – sākot ar brīdinājumiem par “iešanu uz morālo krīzi“, gan to, ka cilvēki, kurus pievelk pašreizējā preambula, nereti aizstāv “tradicionālo” sievieties lomu, baidās no dzimumlīdztiesības, un, vēl vairāk, seksuālajām minoritātēm. Es šajā ķēdē uztveru bailes. Jo vairāk cilvēks baidās, jo vairāk viņš jūtas apdraudēts, jo vairāk ar zobiem nekritiski viņš turās pie “tradicionālām vērtībām“, jo tās vismaz zināmas. Un vairāk baidās no svešā, mazāk pazīstamā, jo šķiet, ka tur slēpjas draudi viņam, viņa identitātei. Tā kā bailes ir iracionālas, neiecietība parasti neizpaužas pret vienu “svešo“, bet vairumu svešo, un vienus un tos pašus cilvēkus manām vienās un tais pašās diskusijās. Diemžēl bailes, tāpat kā aizvainojums, ir ļoti slikts padomdevējs. Nopūloties izslēgt “svešo“, iegūstam tik mānīgu drošības ilūziju, ka nepamanām patiesos draudus. Jā, un protams, ir manipulatori, kas veiksmīgi šīs neracionālās bailes izmanto savas politiskās karjeras būvēšanai.

Tieši tāpēc, ka bailēs varam nepamanīt patiesos riskus, ir bīstami, ja speciālisti un iedvesmojoši pētnieki savā runā izmanto stereotipus, nevis zinātniski pamatotas atziņas, kas ļautu atšķirt patieso apdraudējumu no iedomātā.

Piemēram, cīniņš ap preambulu kā mūsu etniskās identitātes garantu. Vai tiešām nepastāv lielāki riski latviešu tautai, piemēram, spējīgu jauniešu aizplūšana no Latvijas, jo viņi cer citur saņemt daudz labākas izredzes labai izglītībai un karjerai un tur arī iesakņojas?

Vai tiešām mūsu valsts lielākais drauds ir grupiņa cilvēku, kas 9.maijā tiekas pie sava tempļa, vai tomēr valsts nozagšana, kas bešā palicējiem liek bezspēcīgi ienīst pašu apzagto valsti?

Vai tiešām tradicionālās ģimenes lielākais drauds ir viendzimuma laulības, vai tomēr laulātie, kas nekautrējoties paralēli sievai uztur mīļāko, tādējādi pazemojot savu partneri? Vai vardarbība ģimenē, kas pāriet no paaudzes paaudzē, vienīgi mūsdienās cilvēks ir gana gudrs, lai aizietu no tās?

Vai tiešām grāmata, kas ļauj bērnam iejusties pretējā dzimuma ādā (tātad – liek pamatu nākotnē labām, sapratnes pilnām  attiecībām ar pretējo dzimumu), var mainīt bērna seksuālo orientāciju?

Būdami neiecietīgi pret nepazīstamo, vadoties no stereotipiem, mēs nepamanām patiesos draudus un kavējamies pretoties tad, kad kāds patiešām apdraud mūs, jo enerģija iztērēta bailēs. Iecietīgi un toleranti cilvēki, kas jūtas droši savā pasaulē, ir spējīgi mērķtiecīgi aizstāvēt sevi.

Kas var palīdzēt pret bailēm? Domāju, ka zināšanas un viedums. Interesanti, kad I.Rībena pajautāja Dalailamam par mūsdienu garīgo krīzi, viņš teica, ka tagad ir krietni labāk kā agrāk. Es viņam piekrītu. Ja kādam šķiet, ka pasaulē ir garīgā krīze, tad es ieteiktu izvērtēt savu iekšējo pasauli.

Meduza 2

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s