Ik pa brīdim Latvijā uzviļņo diskusijas par to, vai bērna publiska zīdīšana ir pieņemama. Šīs vasaras ceļojumā pa Itāliju ievēroju interesantu detaļu renesanses laika gleznās un tēniecības darbos – bērna zīdīšana, un tā nu nolēmu sniegt savu artavu šajā diskusijā. Proti, renesanses laika gleznās ne tikai Marija zīda mazo Kristu, bet arī masu skatos, pūlī, jaunas mātes zīda savus bērnus. Izsalcis zīdainis ir leģitīms iemesls, lai gleznotājs gleznotu sievietes krūti un tā būtu publiski apskatāma pat visnozīmīgākajās katoļu baznīcas celtnēs, arī pašā Vatikānā. Mūsdienu itālieties ievēro šo principu. Viņas var zīdīt bērnu arī smalkā restorānā, un neviens neatļaujas šķobīt kādu grimasi par savām aizskartajām estēta jūtām.

Ja jau katoliskajā Itālijā viduslaikos bērnu zīdīšana bija estētiski pieņemama un publiski atļaujama, tad vismaz mūsdienu Latgalē to drīkst. Pārējai Latvijas daļai ir tiesības būt puritāniski stīvākai, bet, tā kā manā dzimtā ir arī latgales katoļu asinis, tad man ir skaidrs, kāpēc itāļu vienkāršība un dabiskums attiecībā pret bērna zīdīšanu man ir tuvāka.