Šobrīd visi raksta un tvīto par Viņa Svētību Dalailamu. Varētu teikt, ka mode, bet – varbūt vienkārši ļauties sajūtai, ka Latvijā ir kāds notikums, kas pozitīvi uzrunā daudzus?

Viens no maniem spilgtākajiem iespaidiem ir mana pirmā tikšanās ar Dalailamu pirms divdesmit gadiem (nosacīti tikšanās, mūsu bija tūkstošiem, viņš- viens). 1994. gadā liepu ziedēšanas laikā Minhenē piedalījos Vācu evanģēliskās baznīcas jauniešu dienās. Neesmu kristiete, uz Minheni mani uzaicināja draugi, un tas bija viens no jaukākajiem pasākumiem manā studiju laikā Vācijā. Dalailamas omulība un grudzinošie smiekli mani fascinēja, kā arī viņa teiktais: “Dievs ir kā kalns. Dievs ir viens, bet ceļi uz to dažādi. Es esmu budists, un man vislabākais ceļš kalnā ir budisms. Jūs esat kristieši, jūsu ceļš kalnā ir kristietība”. Varētu arī paturpināt.  Kalns (garīgā izaugsme) ir viens, bet ikviens no mums var izvēlēties sev atbilstošāko ceļu. Tolaik mani, studenti no postotalitāras valsts, fascinēja arī tas, ka paši luterāņi viņu ielūdza uz kristīgās baznīcas pasākumu un ļāva uzrunāt jauniešus (!).

Šodien Saeimā bija Saeimas deputātu organizēta tikšanās, kur piedalījās arī NVO, zinātnes, kultūras nozares pārstāvji (ļoti priecājos par iespēju tur piedalīties, paldies Dainai Kazākai).  Dalailama bija tāds pats ar savu smaidu un grudzinošajiem smiekliem. Un atkal, atbildot uz Alvja Hermaņa provokatīvo jautājumu, vai latvietis var būt budists, jo te ir tik daudz odu, viņš teica, ka katram jāturās pie savām tradīcijām: “Ja jūs interesē budisms, dibiniet akadēmisko budisma centru, nevis templi“.

Ar ļoti lielu interesi lasu tvītus un garākas atsauksmes par Dalailamas vizīti Latvijā, jo ir ļoti interesanti redzēt, ko viņš saka, un ko cilvēki uztver un citē. Šķiet, viņš spēj uzrunāt ļoti daudzus un Dalailamas teiktais ir daudzslāņains, jo viņš ļoti bieži runā līdzībās un viņu replicējot mēs krietni samazinām slāņu daudzumu, atsaucoties uz to, kas  katram pašam ir svarīgs un saprotams.

Dalailamas teiktais par pasaules attīstību sasaucās arī ar Kena Vilbēra modeli par cilvēces attīstību – mēs attīstamies pozītīvā virzienā, šodien ir daudz labāk nekā vakar. Vismaz man viņš atgādināja par nepieciešamību skatīties plašāk, gaišāk, atvērtāk un tolerantāk, akceptējot citu viedokļus, un cienot sevi. Var jau būt nekā jauna un rakstītais skan pat klišejiski, tomēr izvēles mūsu dzīvē un to, ko darām, nosaka mūsu prioritātes. Tāpēc nav par ļaunu tās šad tad pārskatīt, un tikšanās ar tāda līmeņa domātājiem kā Dalailama ir lieliska iespēja parevidēt sevi. Un – laikam es tomēr nepateicu pašu galveno, bet vismaz izvēlējos attēlu, kas to raksturo.

Austrumvējš un rietumvējš, Autors: Zangs Huans (Zhang Huan), izstāde Florencē, 2013