Šoreiz izteikties mani pamudināja demogrāfa Meža kunga un ministres Viņķeles kundzes tviterdiskusija par vecāku pabalstiem, neapliekamo minimumu un dzimstību. Kāpēc Latvijā nedzimst bērni tik, cik valsts vīriem un sievām, un demogrāfiem gribētos? Nepārprotiet, neesmu veikusi apjomīgu pētījumu, bet padalīšos ar saviem vērojumiem, balstītiem manā pieredzē un draudzeņu dzīvē redzēto.

Vēl aizvien pēdējais vārds, bērnam būt vai nebūt, pieder sievietei, tāpēc bērnu skaits lielākoties atkarīgs no tā, cik droša jūtas sieviete. Bērnus rada divi – vīrietis un sieviete, tomēr Latvijā, ierasti, galvenās rūpes un atbildība par bērniem gulstas uz sievieti. Palasiet sieviešu forumus: daudzas sievietes pārstāv viedokli, ka sieviete var atļauties tik bērnus, cik pati spēj izaudzināt.  Šo pašu viedokli nesen izteica arī Dana Dombrovska: “nekur nav rakstīts, ja es ļauju kādam radīt man bērniņu, tad viņš visu mūžu būs tas, kurš par šo bērnu rūpēsies.” Lai kā man idejiski (dzimumu līdztiesības vārdā) viņai gribētos iebilst, tomēr Latvijas apstākļos Danai nākas piekrist. Daudz prātīgāk ir pieņemt šo domu un tā dzīvot,  rēķinoties tikai un vienīgi ar sevi, nekā karot ar vējdzirnavām, izkarojot savas tiesības uz vīrieša ieguldījumu atbildībā par bērnu. Tikai tā nav modernas sievietes domāšana. Tā ir izmisīgā latvietes domāšana, kas netic vīriešu spējai uzņemties pilnu atbildību par bērnu. Atvainojos atbildīgiem vīriešiem (priecājos, ka manā tuvumā tādi ir), bet – vērojumi par sieviešu piedzīvojumiem šajā jomā liecina, ka ir krietni daudz vīriešu bez pietiekamas abildības sajūtas par saviem bērniem, un ne sabiedrības attieksme, ne tiesu sistēma šo bezatbildību pārāk neiegrožo. Rezultātā – daudzas sievietes apdedzinās, vai redz, kas notiek ar viņu māsām un draudzenēm, tāpēc arī dzīvo ar apziņu, kas var ticēt tikai sev.  Varbūt, ja ar bērniem vienmēr nodarbojas sieviete, vīrietim nekad nav īsti skaidrs, cik daudz rūpju prasa bērns, un cik daudz viņš izmaksā?

Tātad, ko īsti nozīmē bērna audzināšana? Vai abi maza bērna vecāki var atļauties pilnu darba slodzi?

 Darba vietu sievietei pēc bērna dzimšanas saglabā 1,5 gadu, bet vērā ņemams pabalsts ir 1 gadu. Pēc pusotra gada bērns jālaiž dārziņā vai jāturpina pieskatīt vienam no vecākiem. Varbūt paveicas un ir vieta bērnudārzā, tomēr gana daudz autoritāšu pedagoģojā un psiholoģijā apgalvo, ka bērns parasti ir gatavs dārziņam trīs gadu vecumā. Palaižot viņu ātrāk, mēs nerīkojamies bērna interesēs. Tātad – ja gribi strādāt, aukle.

Bērni pirmsskolas viecumā pietiekoši bieži slimo. Ja paveicas – divas nedēļas gadā.  Ja nepaveicās – biežāk. Labi, aukle to atrisinātu.

Bērns divreiz gadā jāparāda ģimenes ārstam, zobārstam, vienreiz gadā acu ārstam. Tā kā ārsti pieņem darba dienās, jāskrien prom no darba. Ja nepaveicās un bērnam ir kāda hroniska saslimšana, pie ārsta jārādās biežāk (piemēram, reizi trijos mēnešos). Šeit aukle nelīdzēs – mana pieredze ir tāda, ka bērnam pie ārsta jāiet tikai vecāku pavadībā. Veselība ir pārāk nopietns jautājums, lai paļautos uz klusajiem telefoniem un ļautu kādam citam pieņemt lēmumums (kas ārsta kabinetā IR jāpieņem). Tā nu gada laikā salasās vismaz 4-5 dienas, kad darbā var ierasties tikai uz pusdienu. Vēl varam pieskaitīt māmiņu dienas, pārrunas ar audzinātāju, Miķeļdienu tirdziņus un citas izpriecas (var izlaist, bet tas nav bērna interesēs).

Protams, darba likumdošana atļauj paņemt slimības lapu bērna slimošanas laikā. Bet – ne tikai darba devēji, bet arī kolēģi to necieš, jo slimības lapa jāapmaksā darba devējam, bet neveiktos uzdevumus uzliek kā papildus slodzi citiem darbiniekiem. Diskutējot par mazu bērnu vecāku problēmām, kāda darba devēja man apgalvoja, ka Skandināvijā vecāki “iekrājot” darba dienas ar virsstundām darba dienās vai izmanto atvaļinājuma dienas. Es gan vēlētos jautāt, kur maza bērna vecāks atrod  papildus laiku darba dienās virsstundām “iekrāšanai”, un vai viņš ir tāds mazohists, ka nevēlas atvaļinājumu (nerunājot par to, ka vienu mēnesi vasarā bērnudārzi nestrādā). Un, ja to bērnu ir vairāki, tad tās dienas tikai daļēji pārklājas, bet visbiežāk –vienkārši summējas. Neslimo tie bērni vienā dienā un ar tām pašām slimībām.  Ja pirmsskolas bērnu vēlas vadāt uz “ārpusdārza” nodarbībām (talantu kalve, kas apzinīgiem vecākiem jāpiekopjot), bet tā jau ir ekstra, jo pulciņi notiek 4-5 pēcpusdienā.

Jā, izeja ir pusslodze, tikai Latvijā nav pārāk daudz “pusslodzes” darba vietu. Pat, ja izdodas atrast, tas nozīmē mazāku samaksu par to pašu darbu (mana pieredze), tas ir, reāli strādā vairāk kā puslodzi, bet saņem pusslodzi. Pusslodzes darītāji arī nevar cerēt uz pārāk lielu karjeras izaugsmi un atbildīgiem posteņiem. Kopumā – mazāki ienākumi un mazāka pensija (ak, tālās nākotnes pensija, bet kas tad uztraucas par to).

Tie visi ir sīkumi, kamēr vien ģimene ir kopā, bet Latvijā tiek šķirta puse no noslēgtajām laulībām. Pirmkārt, tas nozīmē, ka pusslodzes sagādāto mazāko pensiju sieviete piedzīvos bez vīrieša atbalsta. Bet tas nozīmē arī ko citu – cīņu par uzturtlīdzekļiem. Lai gan Civillikums nosaka, ka laulības šķiršanas gadījumā laulātā un bērnu dzīves līmenis nedrīkst kristies, dzīvē ir savādāk. Sieviete var pretendēt uz uzturlīdzekļiem, bet tikai tad, ja pati nestrādā (arī to pašu sasodīto pusslodzi). Strādā pusslodzi –neko pieprasīt nevari (manas draudzenes pieredze). Tas nekas, ja to enerģiju, ko viņa ieguldīja bērnos, vīrs ieguldīja karjerā, bet šobrīd, pat atsākot strādāt uz pilnu slodzi, sievietei “nespīd” iepriekšējais dzīves līmenis. Latvijā tiesas to pilnībā ignorē. Var jau, protams, to pusslodzi pēc šķiršanās nestrādāt, bet tā pati pensija? Turklāt tā jau ir izvairīšanās no sevis uzturēšanas. Vīrietim ir pienākums uzturēt nestrādājošo šķirto sievu tikai tik gadus, cik ilga laulība. Protams, ja vecāki nav precējušies (Latvijā 44,6% bērni dzimst ārlaulībā, EUROSTAT, 2011), nekādus uzturlīdzekļus sev, attiecībām pārtrūkstot, sieviete nesaņems.

Tālāk par bērniem. Atbilstoši Civillikumumam, bērnus vecāki apgādā proporcionāli saviem ienākumiem. Vairumā gadījumu bērni paliek pie sievietes, un, ja nepaliek, tad gan ir sadzirdami sabiedrības viedokļu paudēji, kas nevilcinās uzskatīt viņu par dzeguzi. Sievietei, pieprasot uzturlīdzekļus bērniem, ir jāuzrāda izdevumu pierādījumi (čeki), kuru, viņai, protams, nav, jo knapinās ar savu pusslodzi, bet tas, ka kopš laulības šķiršanās bērniem krities dzīves līmenis, nevienu tiesā īpaši neinteresē. Ja nu vienīgi sieviete jau laulības laikā nav krājusi izdevumu kvītis (tā teikt, tālredzīgi, nebaltām dienām).  Protams, nevienu nevar piespiest NEŠĶIRTIES, ja attiecības zūd, bet arī vīriešiem jāsaprot, ka bērnus taisa divi un arī APMAKSĀ divi arī tad, kad vīrieša un sievieša attiecības pārtrūkst.

Diemžēl šķiršanās nav vienīgais, kas var notikt.  Pazīstu divas atraitnes ar maziem bērniem. Viņu bērni saņem apgādnieka zaudējuma pensiju, kas ir 50% no tēva iespējamās pensijas (vienam bērnam) un 90% (trim bērnam). Šķiet taisnīgāk, vienīgi tās pensijas Latvijā tādas nelielas, un nenosedz bērna uzturēšanas izmaksas (ne tikai pārtiku, bet arī ārpusskolas izglītību, izklaides).

Jā, likums neparedz, ka savu karjeru upurē tieši sieviete, bet tā parasti notiek. Ir retas ģimenes, kur rūpes par bērniem (un ietekmi uz darbu) vecāki dala 50:50 – zinu vairākas ģimenes,  bet salīdzinoši tādu ir maz. It kā loģiski, ka viens vairāk rūpējas par bērniem (sieviete), otrs par ienākumiem (vīrietis), tomēr šis modelis ir labs tik ilgi, kamēr ģimene ir stabila un sieviete jūtas droša par attiecībām.  Bet – tieši tas pats būtu, ja ģimene dzīvotu mainītās lomās – sieva veido karjeru, vīrs nodarbojas ar bērniem.  Vēl viena iespēja ir “plašā” ģimene, kad abi vecāki strādā, bet saņem ļoti jūtamu atbalstu no vecvecākiem.  Diemžēl – arī tāds modelis ir retums, un mūsdienās turpina izzust. Šim modelim nāk arī negācijas – nereti vecvecāki, juzdami savu nozīmīgumu jauno vecāku dzīvē, sāk diktēt savus noteikumus. Tāpēc ir ģimenes, kas izvēlas neatkarību.

Rezumē – tiesas un sabiedrība neatbalsta līdzvērtīgu atbildības sadalījumu, no sievietes sagaidot lielāku atbildību par bērniem. Pat līdz tik lielam absurdam, ka administratīvo sodu par kaitējumu bērnam, kas radies piedzērušā tēva klātienē, uzliek mātei. Domāju, ka tos stārķus, kas nes latviešu bērnus, ir jābaro nevis ar pabalstiem, bet attieksmes maiņu pret ģimeni un bērniem.  Lielāki pabalsti vairāk veicinās īstemiņa domātājus, kas pārtiek no pabalstiem, un nedomā, kas notiks, kad tie beigsies. Taupot baitus, neko nerakstu par bezmaksas izglītību un medicīnu bērniem, tomēr arī problēmas šajās nozarēs mazina jauno vecāku paļāvību savai spējai nodrošināt daudzbērnu ģimeni.

Aukļu dienests ir ceļš uz lielāku sievietes drošību, jo dod labāku iespēju abiem vecākiem strādāt, ja vien vecāki saņem pietiekoši, lai nosegtu patiesās aukles izmaksas. Bet ir jāmainās arī  tam, kā tiesas ievēro Civillikumu un ģimenes tiesības. Tas neprasa lielus ieguldījumus no budžeta, bet ļoti nopietnas pārmaiņas sabiedrības attieksmē pret sievietes un vīrieša solidāri dalīto atbildību par bērniem.

Kamēr tas nemainīsies, pēdējais  vārds par bērna dzimšanu var piederēt tikai sievietei. Cik droša viņa jūtas, ka spēs izaudzēt savus bērnus, tik to bērnu arī būs. Lai gan – globāli domājot, varbūt mums nav jābēdājas par izmiršanu, bet ar laipnību jāpiedāvā mājvieta tiem cilvēkiem, kas bēg no savas dzimtenes pārapdzīvotības.