Kā parasti, kad neizdodas izteikties 140 zīmēs, glābj blogs. Apzinos, ka uzdodu muļķīgu un retorisku jautājumu, jo sabiedrība ir nedzīva, bet to veidojam mēs, dzīvas būtnes, tostarp arī es. Un, tieši tāpat kā neapspriežam  slimnīcas vidējo temperatūru, tikpat bezjēdzīgi šķiet apspriest vidējo aritmētisko Latvijas iedzīvotāju, vai visu iedzīvotāju summāro  – sabiedrības attieksmi.

Bet varbūt tomēr videjās temperatūras mērīšana nav nemaz tik bezjēdzīgs pasākums. Tas ir, 36.6⁰C mums nepaskaidros, vai visiem ir normāla temperatūra, vai – dažiem 20⁰C un parējiem 40⁰C. Tomēr, ja slimnīcas videjā temperatūra tuvojas 40⁰C vai 30⁰C, tad gan ir visnotaļ skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā.

Mani izbrīnīja ziņa, ka Latvijā bērnus ar krūti zīda mazāk kā citās valstīs. Man šķiet, tā ir situācija, kad vidējā slimnīcas temperatūra ir stipri augstāka vai zemāka par 36.6⁰C. Kaut kas nav īsti kārtībā.

Es nekādā gadījumā negribu aizvainot sievietes, kas vēlējās, bet kaut kādu iemeslu pēc nevarēja zīdīt. Esmu satikusi jauno māmiņu, kam grūtniecības laikā atklāja audzēju galvā, bet zāles, ko pašas labā pēc dzemdībām vajadzēja lietot, nebija savienojamas ar zīdīšanu. Zinu mammu, kas pārdzīvo, ka mazajam trūka piena vai nu fizioloģisku vai psiholoģisku iemeslu pēc. Viņa šo jautājumu uztver tik emocionāli, ka labāk šo tēmu neskart. Bet vai ir kāds iemesls uzskatīt, ka Latvijā šādu sieviešu ir vairāk kā citās valstīs? Diez vai. Tāpēc vidējā temperatūra liecina, ka Latvijā ir vairāk mammu kā citur, kuras neizvēlas bērnam labāko ēdienu, lai gan viņām IR izvēles iespējas.

Parasti, kad runājam par rīcību bērnu labā, tiek pieminēta nauda un tas, ka Latvija kā nabadzīga valsts nevar visu atļauties. Latvijas valsts nevar apmaksāt bērnu onkoloģiskās nodaļas remontu, tiek vākti ziedojumi. Latvijā ir viszemāk apmaksātie skolotāji Eiropas Savienībā, rēķinot viņu algas pret mūsu kopējiem ienākumiem (IKP). Mēs – kā sabiedrība –  neuzskatām, ka cilvēkiem, kam nododam savus bērnu izglītošanu un arī audzināšanu, vajadzētu atvēlēt arī pietiekamu savu ienākumu (IKP) daļu. Latvijā pašvaldību iepirkumos, izvēloties bērnu ēdināšanu, dominē ZEMĀKĀS cenas princips. Mums nav vienalga, kādu degvielu lejam savos auto, bet šķiet, ka bērniem pietiks ar LĒTĀKO. Lai arī ir pietiekoši daudz pierādījumu, kāpēc bioloģiski sertificēta pārtika veselībai ir labāka kā parastā, mēs uzskatām, ka nevaram atļauties ne tikai bioloģisko, bet arī – vienkārši kvalitatīvāko, dabiskāko bez mākslīgām piedevām. Jā, visus šos piemērus pavada atrunas – mēs neesam tik bagāti. Ko jūs, mēs mīlam bērnus, vienkārši nevaram, lai kā mums gribētos.

BET. Mātes piens ir ne tikai vislabākā, bet arī – vislētākā izvēle. Šoreiz labums bērniem un lētums sakrīt. Kas šoreiz traucē vidējai aritmētiskai Latvijas mammai izvēlēties bērniem labāko?