Nesen izvērtās tvitersarakste ar dr. Gunti Belēviču, par kura interviju NRA izteicu viedokli, ka rakstā diemžēl sajaukti pieņēmumi ar faktiem necaurredzamā ķīselī, akcentējot viņa izteikumus par nātrija glutamātu kā nervu indi un pārtikas piedevas kā galveno bērnu agresijas cēloni. Lai gan es piekrītu raksta galvenajai domai – cilvēks ir tas, ko viņš ēd, un neveselīga, mākslīgi “darināta” pārtika ir daudzu slimību cēlonis, tomēr man nepatīk nepārbaudītu apgalvojumu tiražēšana, tādējādi veicinot saprātīgi domājošu cilvēku skeptiskumu pret pārējām rakstā paustajām atziņām (tostarp, veselības labad izvēlēties bioloģiski audzētu pārtiku).

Tāpēc nolēmu noskaidrot, kā tad ir ar to mononātrija glutamātu (MNG)  jeb E621 un vai tā ir nervu inde?

Internetā daži veselīga dzīves veida avoti apgalvo, ka MNG  ir nervu inde un citē profesoru Konrādu Beireiteru (Konrad Beyreuther), tomēr es atradu tikai citātu citātus bez atsaucēm, nevis pārliecinošos zinātniskos pētījumus vai paša profesora teikto, tāpēc nevaru to ne apstiprināt, ne noliegt. Pagājušā gadā profesora Beireitera intervijā par Alheimera slimības cēloņiem par MNG  nav neviena vārda. Ir zinātniski pētījumi, ka lielos daudzumos MNG  ir kaitīgs smadzeņu šūnām jaundzimušām pelēm, tomēr šādas koncentrācijas organismā, pie kādām parādās kaitīgā ietekme, normālos apstākļos nav iespējams sasniegt.

Jau Paracelzs ir teicis, ka indi no zālēm atšķir vienīgi deva. Piemēram, glāzi vīna diezvai sauksim par smadzeņu indi, bet šaubu nav, kādu kaitējumu smadzenēm izraisa pārlieku izraušanās ar etilspirtu saturošiem dzērieniem. Jāatcerās, ka bērniem vispār neļauj alkoholu saturošus dzērienus tieši tāpēc, ka bērnu organisms ir jūtīgāks pret alkolola kaitējumu. Līdzīgi ar sāli un cukuru – lielās devās tie ir kaitīgi organismam. Tātad, glutamāta gadījumā – no kādas devas sākas inde?

Glutamīskābe ir viena no dabā sastopamām aminoskābēm, tās nātrija sāls ir plaši pazīstamā pārtikas piedeva, mononātrija glutamāts, E621. Tas ir dabā sastopams un arī to arī satur dabiski pārtikas produkti. Pagājušā gadsimtā japāņu zinātnieki to izdalīja no kviešiem un jūras produktiem un atklāja, ka tieši glutamāts atbild par unami garšu, kas zināma Japānā. Tā kā 40- 80 g olbaltumvielu (ko cilvēks dienā apēd)  satur  7,5-15 g glutamīnskābes,  ir jautājums, vai 1 g MNG, ko cilvēks uzņem kā pārtikas piedevu papildus, ietekmē veselību nelabvēlīgi? MNG garšu jūt, ja tas zupā ir 0,3 g/l, bet kā garšas pastiprinātājs citām garšām tas darbojas, sākot ar 0,2 g/l. Parasti produktos to pievieno 1-10 g/kg. Šobrīd MNG ražošana ir miljardu bizness. Vai mums ir pamats apgalvot, ka tieši tā lobijs valstu valdībām neļauj izdarīt kritiskus secinājumus? Lasot dažādu valstu valdību un Pasaules veselības organizāciju izveidoto komisiju secinājumus par MNG, to secinājumi ir viendabīgi: nav pierādījumu, kas liecinātu par MNG kaitīgumu pie pašreizējā MNG patēriņa.

Glutamātiem ir svarīga loma smadzeņu un nervu šūnu darbības mehānismos, un daudzas slimības (Alheimera, Pārkinsona slimības, hiperaktivitāti) saista ar traucējumiem šo mehānismu darbībā un šūnu bojāejā, lai gan šie mehānismi vēl aizvien nav pilnībā izprasti. Tomēr neatradu pārliecinošus argumentus, ka tieši nātrija glutamāts nelielās devas (kā ēdienu piedeva) veicina šos traucējumus. Lūdzu, ja kādam ir šādi pierādījumi, dodiet man ziņu, bet – tiešos avotus, nevis citātu citātus!

Mononātrija glutamātu Āzijā lieto jau kādus 100 gadus, tomēr saslimstība ar Alheimera slimību nav augstāka kā Rietumeiropā, kur MNG ienāca nesen. Izrādās, MNG  viens pats arī neveicina aptaukošonos, bet gan – komplektā ar noteiktu ēdienu, kam to pievieno. Āzijā to pat uzliekot kā garšvielu uz galda, tāpat, kā mēs uz galda liekam sāli un piparus.

Mans novērojums veikalos – mākslīgi veidotiem produktiem,  lai kompensētu dabīgo sastāvdaļu trūkumu, pievieno mononātrija glutamātu, lai vairotu apetītlīgumu. Piemēram, E621 var atrast tomātu mērcē, kurā ir pavisam maz tomātu, bet daudz modificētās cietes. Varbūt ne pats E621 kaitīgs, bet gan ēšanas paradumi? Zinātnieki, kas pētīja, vai MNG veicina aptaukošanos, secināja, ka problēma nav atsevišķās vielās kā MNG, bet gan ēdināšanas paradumos kopā. Tāpēc nevajadzētu koncentrēt uzmanību uz atsevišķām piedevām, bet gan pašu draņķēdiena (fastfood) pieeju, kas cilvēkiem mēģina iebarot ēdienu ar augstu kaloritāti (paēdis ir), bet mazu uzturvērtību un ilgāku uzglabāšanās spēju (tā lētāk saražot, tas ir, lielāka peļņa!), radot pieradumu pie šāda veida pārtikas. Draņķēdiens satur veselu buķeti nevēlamu piedevu, tostarp hidrogenētos taukus un transtaukskābes, par kuru kaitīgumu mums acis atvēra dāņu profesors Stenders, kā arī cukuru un sāli lielās devās. Draņķēdiens arī veicina aptaukošanos, jo cilvēks uzņem vairāk kaloriju, bet īsti paēdis nejūtas (jo maz vērtīgu uzturvielu), un ēd atkal.

Tātad – pagaidām nav drošu avotu, kas apstiprinātu mononātrija glutamāta toksiskumu smadzenēm nelielās devās, bet tā klātbūtne ēdienā ir kā indikators, ka pats ēdiens varētu būt ne pārāk veselīgs. Vērtējošā domāšana noder vienmēr! Glutamāta klātbūtne suši un MNG piedeva čipsos nav viens un tas pats. Un jāatceras, ka ir cilvēki, kam MNG izraisa alerģiju, un no saviem alergēniem jāizvairās. Un vēl ir vērts atcerēties, ka glutamāti (citi glutamīnskābes sāļi) ir arī citas pārtikas piedevas (E622 – E625), un nav pamata domāt, ka tās darbojas daudz savādāk.

Par pārtikas piedevām un bērnu agresiju: citreiz, ja saņemšos.

P.S. Burvīgi – jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Izrādās, prof. Beireiters ir līdzautors zinātniskai publikācijai Eiropas Uzturvielu žurnalā, kas NEAPSTIPRINA aizdomas par MNG kaitīgumu pārtikā šobrīd parastās ikdienas devās (2006). Savukārt pret šiem secinājumiem iebilst viens cits vācu pētnieks, prof. Hermanussens (2008). Neizdevās pārbaudīt, kā viņu disputs beidzās. Bet šis disputs tāpat nemainītu galveno secinājumu: galvenā problēma nav atsevišķās vielās, bet gan draņķēdiena pieejā kā tādā.