Nonācu pie dīvaina secinājuma: lai pamatotu, kāpēc labāk izvēlēties videi saudzīgākus produktus, daudz prātīgāk būt filozofam nekā inženierim. Šobrīd daudz kas ir iespējams: gan zināšanas, gan tehniskās iespējas ir pietiekošas, lai radītu un izvēlētos videi un cilvēka veselībai labākos risinājumus. To, vai esam gatavi tos izmantot, ietekmē mūsu vērtību sistēma.

Kritiskā domāšana (vai, kā mācījos no Dr. phys. Andra Broka, vērtējošā domāšana) ir mūsdienu modernā, izglītotā cilvēka apzināta nepieciešamība. Mēs vēlamies veikt prātīgas, racionālas izvēles. Mēs vēlamies, lai tie, kas ietekmē mūs vai mūsu bērnus – politiķi, ārsti, pedagogi, – balstītos uz racionālām, zinātniski pamatotām atziņām. Mēs vēlamies, lai vērtējošo domāšanu mācītu mūsu bērniem skolā.

Bet. Patiesību sakot, tik tiešām racionālu izvēli mēs varam veikt tikai tajās šaurajās jomās, kur esam speciālisti. Visos pārējos gadījumos mūsu izvēli nosaka mūsu vērtību sistēma un ticība, kā arī ieradumi un iespējas (tieši tā kā attēlā, kas tulkots no Eiropas vides aģentūras ziņojuma par enerģijas patēriņa samazināšanu).

It kā mēs paļaujamies uz zinātni, tomēr … pietiekoši bieži ieskanas balsis, kas pamatoti kritizē zinātniekus par nezinātniskām izvēlēm karjeras vārdā vai interešu konfliktu. Arī augsta līmeņa žurnālos, neskatoties uz recenzentiem un citiem kontroles mehānismiem, publicē falsifikācijas. Un pretēji – zinātniekus, kas nāk klajā ar neērtiem secinājumiem, norok, apvainojot nezinātniskumā. Piemēram, kad R.Kārsone pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados publicēja “Kluso pavasari” par vidē noturīgu pesticīdu kaitīgo ietekmi, pret viņu vērsās gan zinātnieki, gan rūpniecība, gan politiķi. Ir pagājuši piecdesmit gadu, un vēl aizvien viņas rakstītajam ir gan kvēli noliedzēji, gan atbalstītāji.

Esošajā faktu pārbagātībā un neskaitāmos argumentos, kāpēc vieniem neticēt, bet otriem ticēt, mūsu izvēles nevar būt racionālas, jo mēs nevaram pārbaudīt pretrunīgo faktu zinātniskumu – mums ir jānotic tiem, kas saka, ka tam var ticēt. Vai neticēt, jo interešu konflikts, lobijs, karjeras intereses, utjpr. Tāpēc mēs vienkārši izvēlamies tos faktus, kas atbilst mūsu vērtību sistēmai un ieradumiem, ignorējot visus pārējos, kas liek izjust mums neērtības vai liktu mainīt ieradumus. Nenoliegšu: es to daru. Domāju, ka to dara arī citi. Tas gan nav zinātnisks slēdziens, bet tikai manis pašas pieredzē  balstīts pieņēmums. Ja tas tā ir, tad diskusijas starp dažādu jomu pārstāvjiem nav gluži racionālos argumentos balstītas – jo tos mēs vienkārši nespējam viens otram pierādīt, tāpēc ka ikvienu pierādījumu var vispārīgi apstrīdēt, izmantojot gadījumus, kad zinātnieki pieķerti falsifikācijā, interešu konfliktā vai vienkārši kļūdījušies.

Nav jau tā, ka cilvēki nemaina savus uzskatus un domāšanu, tomēr – parasti to spiež izdarīt nokļūšana krīzes situācijā, nevis grāmatu lasīšana un iepazīšanās ar argumentiem. Nē, es negribu teikt, ka mums jāatsakās no vērtējošās domāšanas. Tieši vērtējošā domāšana var palīdzēt mums saprast mūsu rīcības patiesos motīvus, kā arī vērtību nozīmi mūsu izvēlēs. Un tieši tajā brīdī, kad es to atzīstu, saprotu, ka es pārāk maz orientējos filozofijā, lai varētu pamatoti runāt ar jauniešiem par videi saudzīgu patērētāju rīcību un uzvedību.