Šodien atradu interesantu rakstu par 7 zaļās atmazgāšanas grēkiem un nolēmu to latviskot. Pirms trim gadiem (2010) vides mārketinga uzņēmums TerraChoice pārbaudīja 5300 mājsamniecībai domātu produktu Kanādā un ASV, salīdzinot tos ar ISO standartu par vides marķējumu (14021) un Kanādas vadlīnijām negodīgas komercdarbības atpazīšanai. TerraChoice secināja, ka 95% produktu, kas tika piedāvāti kā zaļāka izvēle, saturēja zaļās atmazgāšanas pazīmes, un publicēja 7 visbiežāk sastopamos zaļās atmazgāšanas grēkus:
1.Negodīga kompromisa grēks. Iepazīstina ar vienu šauru ieguvumu vides jomā, noklusējot par produkta kopējo ietekmi uz vidi.
2.Neesošu pierādījumu grēks. Pierādījumu trūkums. Produkts tiek pasniegts kā “zaļš”, bet netiek sniegti viegli pieejami un pārbaudāmi dati.
3.Nenoteiktības grēks. Pierādījumi it kā ir, bet tik samežģīti, ka nav iespējams ne tos saprast, nedz izsekot.
4.Nepiederošu argumentu grēks – informācija par “zaļo” labumu ir patiesa, bet ražotājs aizmirst piebilst, ka to jau sen pieprasa likums vai arī ka šim produktu veidam šāda veida kaitīgums nemaz nav raksturīgs (piemēram, ziepes bez freoniem).
5.Mazākā ļaunuma grēks. Tiek paziņots, ka produkts saudzē vidi vairāk, kā citi līdzīgi produkti, bet aizmirst patērētāju brīdināt, ka visa šī produktu kategorija ir kaitīga videi, piemēram, bio-cigartes.
6.Melošanas grēks. Tieši to arī nozīmē. Tomēr reti sastopams.
7.Falša marķējuma iekarošanas grēks. Mārketings un mākslinieciskais noformējums rada iespaidu, ka kāda trešā puse ir sertificējusi produkta vides sniegumu, bet nekādas sertifikācijas nav.
Lielākā daļa šo “grēku” ir sastopami arī Latvijā – gan attiecībā uz vidi saudzējošu, gan veselīgu izvēli. Kāpēc grēko, ir skaidrs: zaļais kļūst populārs, un ražotāji ieinteresēti vairāk un dārgāk pārdot savas preces – kāpēc neizmantot modes vilni? Dažreiz grēkošana ir neapzināta (zināšanu trūkums) bet visbiežāk tomēr – apzināta. Un vēl viens grēku veids, kas nav minēts šajā sarakstā, ir uzņēmuma nosaukšana “zaļā” vārdā – eko, bio, vide, organiskais un tamlīdzīgi. It kā aizliegts tas nav, bet mārketingā “zaļais” nosaukums tiek skaļi pasniegts.
Neko darīt: ja pircējs negrib būt apšmaukts, nākas izglītoties. Visdrošāk ir pirkt tādus sertificētus produktus (ES puķīte, Ziemeļu gulbis, ES bioloģiskās lauksaimniecības marķējums), kuru sertifikātu izsniedzēji publicē sertificētos produktus.
Grafiti 
so true!!! arī LV ražotāji tāāā grēko…šobrīd pārtikas industrijā aizliegts lietot eko un bio, ja nav atbilstoša sertifikāta… tomēr jautājums – kā tas tiek kontrolēts…