Uz šo ierakstu mani pamudināja kustība tviterī un seju grāmatā, kritizējot alternatīvo medicīnu un garīgās prakses. Un brīžiem šķiet, ka fanātisms, ar kādu zinātnieki kritizē citāda veida pieejas, robežojas ar tādu pašu fanātismu, ar kādu sadedzināja Džordano Bruno. Uzticība dogmām zinātnē ir tikpat kaitīga kā pārējā dzīvē.

Esmu saviem bērniem izmēģinājusi homeopātiju, Baha ziedus, lasījusi gan zinātniskās, gan populārzinātniskas, gan pseidozinātniskas, mistiķu, ezotēriķu grāmatas, un, tas ko secinu: tie, kas kritizē ne-zinātniskās pieejas, kritizē un nopeļ tās detaļu dēļ, ignorējot pozitīvo pienesumu. Jo rezultāti ir.

Jūs varat prasīt, kā es, būdama inženierzinātņu doktore, atļaujos izmantot nezinātniskas lietas? Atbilde vienkārša – savā dziļākajā būtībā esmu pētniece. Man patīk eksperimentēt. Mani nekad nav pārliecinājis “nedrīkst”. Es vienmēr esmu uzdevusi jautājumu: kāpēc “nedrīkst”? Un, kas notiks, ja pamēģināšu?

Vai tiešām eksperimentējot es pakļauju riskam savus bērnus? Atbilde: nē! Es nekad neesmu domājusi atteikties no konvencionālās medicīnas un ikvienu iejaukšanos esmu kritiski izvērtējusi. Un – man jāsaka – tāda pati kritiska pieeja nepieciešama saskarsmē ar konvencionālajiem mediķiem, jo arī viņi mēdz būt pavirši, kļūdīties, izmantot novecojušas teorijas, nepamatotus argumentus. Vārdusakot, kritiskais prāts jāsaglabā vienmēr un tas ir grūts uzdevums, jo šāda pieeja prasa labas zināšanas.

Izmēģinot homeopātiju, Baha ziedus, Siņeļņikovu, ievēroju likumsakarības – visos gadījumos ir runa par emocijām. Arī zinātniskajā psiholoģijā šobrīd sāk runāt par emociju ietekmi uz veselību. Jā, nenoliedzu, slimības izraisa sīkbūtnes, vīrusi un baktērijas, vai mutācijas, ķīmiskās vielas ujpr. Jā. Tomēr iemesls, kāpēc tās pašas sīkbūtnes saslimdina Annu, un neko nenodara Ievai, nereti slēpjas tieši emocijās un stresā. Iemācoties sevi pazīt, mainot savu attieksmi, var ievērojami mainīt slimības raksturu. Ja agrāk tos, kas runāja par vecāku lomu mazu bērnu slimošanā, sauca par ezotēriķiem, tad šobrīd to sāk pētīt psiholoģijā un neirozinātnēs.

Tas, ko dara homeopātijā, Baha ziedos, eneagrammās – šīs pieejas mēģina klasificēt mūsu uzvedības modeļus, reakcijas uz stresu. Homeopātijā un Baha ziedos pēc šīs klasifikācijas vēlāk mēģina iedot pilieniņus vai graudiņus, kurus gatavo mistiskā veidā. Tieši paši ārstniecības līdzekļi un to pagatavošanas veids atbaida konvencionālos mediķus un kritiskos prātus, bet es teiktu – tam ir jāpievērš mazākā vērība. Racionāli domājošam prātam, protams, šķīdumu kratīšana, par palikni izmantojot melnā ādā iesietu Bībeli, vai ziedu peldināšana rīta rasā, šķiet komiska, tomēr – manuprāt, tur neslēpjas to metožu sāls, un kritikā fokusējoties uz to, mēs ignorējam tās zināšanas, ko varētu izmantot. Racionālais kodols: homeopāts vai Baha ziedu praktiķis velta krietni ilgāku laiku sarunai ar pacientu, mēģinot noskaidrot stresa iemeslus un piemeklēt līdzekļus tā ietekmes mīkstināšanai. Manā pieredzē lielākais ieguvums bija tieši sarunai un spējai paskatīties uz saviem bērniem ar citām acīm. Izmantojot jauniegūto redzējumu, mainot savu attieksmi pret bērniem, uzlabojās viņu veselība.

Tāpat arī ar eneagrammām – manuprāt, tā ir mūsu uzvedības modeļu klasifikācijas metode. Protams, ikviens cilvēks ir unikāls, un tomēr – mūsu dzīvē var atrast likumsakarības. Ņemot tās vērā, izzinot tās, mēs varam ievērojami labāk realizēt tās iespējas, ko slēpj mūsu ķermenis un galva. To, kāpēc mēs uzvedamies nevis racionāli, bet iracionāli, šobrīd pēta arī cienījami zinātnieki (varu ieteikt Dena Arieli kursu par Iracionālo uzvedību). Ikviens, kas mums palīdz saprast iracionalitāti mūsos, palīdz mums dzīvot apzinātāk un redzīgāk.

Kādi būtu mani ieteikumi, saskaroties ar alternatīvām praksēm?

Neiekrītat dogmās un paplašiniet savu redzējumu. Diemžēl, nereti paši kritiķi ir dogmatiski. Piemēram, es painteresējos par Doukinsu, kas ir pretrunā ar mistisko filozofu Vilbēru. Ziniet, ko es pamanīju? Doukinss kritizē novecojušas reliģijas dogmas, ignorējot to pienesumu, ko dod garīgā prakse. Vārdusakot, no vannas atkal kopā ar ūdeni izlej bērnu. Bet – neesat arī akli un neticat visam, ko jums saka! Un izvairieties no “dziedniekiem”, kas mudina novērsties no konvencionālās medicīnas.

Tas, ko es ieteiktu, ir Dāvida Servana-Šreibera pieeja. Viņš bija neirozinātnieks, kas sarakstījis grāmatu par savu cīņu ar savu smadzeņu vēzi. Būdams zinātnieks, viņš nekad nav atteicies no konvencionālās medicīnas, bet vienmēr to  papildinājis ar citiem paņēmieniem, mainot savu dzīvesveidu un uzturu. Visticamāk, tieši tāpēc viņa dzīves ilgums pēc audzēja diagnozes ievērojami pārsniedza sākotnējās prognozes (ražīgi divdesmit gadi nepilna gada vietā). Viņa pieeju var raksturot ar vienkāršu alegoriju: ja kāds cieš avārijā, pārgalvīgi braucot ar mašīnu, tad pirmais, kas jādara – jāsniedz viņam pirmā palīdzība. Ja kāja lauzta, tā jānofiksē. Kāja saaugs, bet – ja autobraucējs nemainīs savu braukšanas stilu, ir diezgan ticami, ka viņš atkal cietīs autoavārijā un atkal lauzīs kāju. Tas, ko mums dod konvenciālā medicīna, ir pirmā palīdzība. Bet, ja nemainīsim dzīvesveidu, pārtiku, neiemācīsimies sadzīvot ar stresu un emocijām, tad akūtās slimības pāraugs hroniskās, un hroniskās atgriezīsies.

Jā, nereti paši mediķi, kad neko vairs nevar glābt, iesaka izmēģināt alternatīvo medicīnu un fitoterapiju. Par vēlu! Ir jārīkojas paralēli. Konvencionālie mediķi visai bieži mazāk uzticas organisma spējām uz pašizveseļošanos un metas virsū ar ņiprām zalēm, kas, dziedējot pamatslimību, izraisa blaknes. Pamatojums vienkāršs, dzirdēts Ārstu biedrības konferencē: “Kā es attaisnošos prokuroram“? Antibiotiku recepte tomēr liecina par rīcību. Un atkal – izmantojiet kritisko prātu un meklējiet uzticamu mediķi, kas nešauj uz zvirbuļiem ar lielgabalu*.

Kāpēc ir maz pierādījumu par alternatīvo pieeju pozitīvo ietekmi? Dāvids Servans-Šreibers pamato, ka tās, atšķirībā no medikamentiem un instrumentiem, nevar patentēt un nevar pelnīt, tāpēc arī nav peļņas, ko piesķirt pētījumiem, lai apliecinātu to ietekmi. Lai gan homeopātijai un Baha ziediem arī ir savas ražotnes un tirgi, un varbūt tieši tāpēc šīs pieejas ir tik dzīvotspējīgas. Bet, kamēr pētīs tieši pilienu farmakoloģisko ietekmi, ignorējot ārsta- dziednieka- pacienta saskarsmi, tikmēr, domāju, arī pierādījumu par efektivitāti nebūs.

* Antibiotiku resistance, ko izraisījusi to pārmērīga lietošana, kļūst par nopietnu problēmu.